Viena no iestādēm, kur pēc palīdzības var vērsties jebkura persona, neatkarīgi no vecuma un dzimuma, kas saskārusies ar vardarbību, ir sociālais dienests. Tostarp šeit palīdzību var saņemt arī personas, kas bijušas vardarbīgas pret citiem, bet vēlas mainīt savu uzvedību. Par sociālā dienesta iesaisti gadījumos, kad vardarbība konstatēta ģimenē, plašāk stāsta Madonas novada sociālā dienesta vadītāja vietniece ILZE FĀRNESTE un sociālā darbiniece darbam ar ģimenēm un bērniem INGA STRAZDIŅA.
Kā secina Ilze Fārneste, visbiežāk sociālajiem darbiniekiem nākas strādāt ar gadījumiem, kuros pastāv fiziska, seksuāla vai emocionāla vardarbība un novārtā pamešana.
I.F.: – Fiziska vardarbība ir atpazīstama visvieglāk, jo to var konstatēt, ja varmāka ir sitis ar dūrēm, spēris, grūdis, dedzinājis, žņaudzis, pļaukājis vai kā citādi fiziski ietekmējis citu personu. Tā rezultātā cietušajam var rasties gan īslaicīgas veselības problēmas, gan sakropļojums uz visu atlikušo mūžu, piemēram, laupīta spēja redzēt vai staigāt. Cietušajam var rasties psihiskas dabas traucējumi; ļaunākais – persona var tik nogalināta.
Seksuāla vardarbība var izpausties kā seksuālu darbību uzspiešana otrai personai bez tās piekrišanas, tā var būt izvarošana, piespiešana skatīties pornogrāfiju, prostitūcija vai citas seksuāla rakstura darbības pret personas gribu, kā arī netiklas darbības attiecībā pret nepilngadīgo, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu. Parasti bērni nestāsta par seksuālu vardarbību pret sevi; šādai rīcībai ir vairāki iemesli: bērns baidās, ka viņam neticēs, atriebsies, daži bērni pat nezina, kas ar viņiem ir noticis un ka tas ir nepareizi un kaitējoši. Nereti šāda veida vardarbību palīdz atklāt smilšu terapija, kur strādāju kā speciāliste; jo ļoti bieži bērns vienkārši par notikušo nerunā. Par to, ka bērns cietis no seksuālas vardarbības, var liecināt tas, ka bērns izvēlas strādāt ar slapjām, nevis sausām smiltīm, kā arī smilšu terapijas figūriņas tiek burtiski ieraktas smiltīs…
Mazāk ikdienas darbā saskaramies, bet ir izplatīta arī ekonomiskā vardarbība, kur varmāka pilnībā kontrolē finanšu resursus, piemēram, cenšas nepieļaut, ka upuris strādā algotu darbu, kontrolē upura ienākumus, liek atskaitīties par tēriņiem, tā var būt arī zādzība, spiediena izdarīšana ar testamentiem, īpašumu un tamlīdzīgi.
Ik uz soļa sastopamies ar emocionālo vardarbību, kas ir visgrūtāk identificējamais vardarbības veids. Tā var izpausties kā manipulēšana un upura pašvērtības graušana, likšana cietušajam justies vainīgam, izsmiešana. Šie vardarbības veicēji citu cilvēku klātbūtnē var būt pilnīgi atšķirīgi savā uzvedībā, piemēram, var radīt ļoti gādīga cilvēka iespaidu.
Tāpat pastāv arī pamešana novārtā, kur vecāku nolaidības dēļ bērns ilgstoši tiek atstāts viens un netiek nodrošinātas viņa attīstībai un izdzīvošanai svarīgas vajadzības.
– Kādi ir pieejamie palīdzības veidi?
I. S.: – Valsts šobrīd apmaksā rehabilitācijas pakalpojumus no vardarbības cietušajiem bērniem un pieaugušām personām, kā arī vardarbību veikušām personām. Pakalpojumu ir iespējams saņemt divos veidos. Pirmkārt, pakalpojumu ir iespējams saņemt individuālo konsultāciju veidā pie psihologa dzīvesvietā (10 reizes). Otrkārt, pieejama rehabilitācija institūcijā, kur, dzīvojot uz vietas krīzes centrā, tiek saņemtas psihologa, sociālā darbinieka konsultācijas. Krīzes centrā var uzturēties 30 dienas. No vardarbības cietuši bērni gadījumos, kad ir uzsākts kriminālprocess pret vainīgo personu, uzturēties krīzes centrā var līdz 60 dienām. Vardarbību veikušas personas var saņemt pakalpojumu individuālo konsultāciju veidā pie psihologa vai apmeklējot vardarbīgas uzvedības mazināšanas grupas. Lai saņemtu iepriekšminētos pakalpojumus, cietušajai personai vai vardarbību veikušai personai ir jāgriežas sociālajā dienestā.
– Sabiedrībā ierasts uzskatīt (ko parāda arī atsevišķi pētījumi), ka no vardarbības visbiežāk cieš sievietes.
I.S.: – Par vardarbības upuri var kļūt ikviena persona neatkarīgi no vecuma un dzimuma, un ir svarīgi atcerēties, ka arī palīdzību var saņemt ikviena cietusī persona. Arī neatkarīgi no vardarbības veida – vai tā ir emocionālā vai seksuālā vardarbība – palīdzība tiek nodrošināta nepieciešamajā veidā un apjomā.
– Kāda bijusi situācija saistībā ar vardarbību ģimenē, vadoties pēc statistikas datiem?
I.F.: – Aizvadītajā gadā psihologa pakalpojumu ģimenes dienestā saņēmušas 94 personas; sociālo rehabilitāciju krīzes centrā saņēmuši 34 bērni un pieaugušie; psihologa pakalpojumu dzīvesvietā par valsts līdzekļiem saņēmuši 19 bērni un pieaugušie; sociālos pakalpojumus (terapijas) par pašvaldības līdzekļiem saņēmuši 97 bērni un jaunieši.
– Vai saskatāt kādu problemātiku saistībā ar vardarbības mazināšanu ģimenē?
I.F.: – Viena no tām – jurista nepieciešamība sociālajā dienestā. Reizēm ir arī sastrēgums un izveidojas rinda pie psihologiem. Tad rodas jautājums, cik tas ir pieņemami. Uzskatu, ka vardarbības gadījumos būtu jāreaģē nekavējoties, un speciālistu palīdzība (cilvēki, kuri ir apguvuši mācības darbam ar vardarbībā cietušajiem un arī vardarbības veicējiem) būtu nepieciešama nekavējoties.
I.S. – Iesaistīta ir arī cilvēku psiholoģija, emocionālās iezīmes. Cilvēkam ir grūti atzīt un pieņemt to, ka ir kļuvis par upuri, līdz ar to arī palīdzības lūgšana ne vienmēr ir tas vieglākais solis. Nodrošinot palīdzību, ir svarīgi, lai cilvēks (gan varmāka, gan upuris) vēlētos ko vispār mainīt. Tāpēc jebkura informācija/kampaņa, atgādinot par iespēju mainīt situāciju un pārtraukt vardarbību, vērtējama pozitīvi.
– Vai palielinās sabiedrības līdzatbildība par vardarbības gadījumiem jeb attiecīgi – vai cilvēki sākuši vairāk reaģēt uz iespējamiem vardarbības gadījumiem un par tiem ziņot?
I.F.: – Vardarbība ir plaša sociāla problēma, kas ietekmē cietušo un vardarbības liecinieku ikdienas sociālo funkcionēšanu, kā arī atstāj ietekmi uz sabiedrību kopumā daudzos citos veidos. Ja vardarbību nepārtrauc un cietušie nesaņem atbalstu vai arī vardarbību veikušās personas netiek sauktas pie atbildības, vardarbības tradīcija tiek turpināta un nodota no paaudzes paaudzē. Gribētos vērtēt, ka gan līdzcilvēki, gan paši cietušie aktīvāk ziņo un meklē palīdzību.
Jāatceras arī, ka sociālais darbinieks ir palīgs, nevis glābējs. Mums nav brīnumnūjiņas! Nereti šādās situācijās tiek meklēts grēkāzis; tad izskan tādi pārmetumi kā „Kur skatās sociālie darbinieki?". Diemžēl nevienā valstī, nekur pasaulē vēl nav tādas profesijas, kas spētu novērst vardarbību, nāvi un atkarības. Bieži cilvēki ilgstoši slēpj dažādas problēmas, jo īpaši no speciālistiem, ja viņi vēl nav gatavi savas problēmas risināt.
10.07.2020.