Komentāru par vardarbību pret bērniem sniedza nevalstiskās organizācijas „Centrs Dardedze" komunikācijas vadītāja ANDA AVENA:- „Centrs Dardedze" jau teju 20 gadus iestājas pret jebkura veida vardarbību – fizisku, emocionālu, bērnu seksuālu izmantošanu un pamešanu novārtā. Īpaša mūsu kompetences joma ir bērnu seksuālas izmantošanas novēršana, par to sniedzam konsultācijas cilvēkiem no dažādām Latvijas vietām.
Šobrīd bērnu aizsardzības joma Latvijā ir kā kuģis bez kapteiņa un bez noteikta kursa. Bērnu aizsardzības jomā nozīmīga loma ir vairākām ministrijām un institūcijām, kam vajadzētu veidot saskaņotu bērnu aizsardzības politiku, taču institūciju sadarbība notiek ārkārtīgi vāji un lēni. Lai gan likumos mums šķietami „viss kārtībā", bērns nereti pazūd kaut kur pa vidu starp dažādu iestāžu atbildībām. Joprojām atšķiras arī tiesībsargājošās, sociālās, izglītības un veselības jomas pārstāvju izpratne par vardarbību, tās pazīmēm un atbilstošu rīcību.
Ir nepieciešams mērķis, skaidrs atbildību sadalījums, regulāri pētījumi un budžetā balstīts prevencijas un palīdzības plāns. Taču visvairāk nepieciešama politiskā griba situāciju sistemātiski uzlabot, tāpēc šobrīd „Centrs Dardedze" aktīvi aicina valsts augstākās amatpersonas apzināties bērnu aizsardzību kā vienu no valsts svarīgākajiem uzdevumiem.
Nesen veiktā Latvijas Universitātes pētnieku aptauja rāda, ka augstāka tolerance pret vardarbību ir ģimenes vidē, īpaši, ja ģimenē nav bērnu. Reģionāli augstākā tolerance vērojama tieši Vidzemē un Latgalē. Tas nozīmē, ka mēdzam attaisnot vardarbību un mazāk vēršamies pēc palīdzības. Vīriešiem biežāk kā sievietēm ir attaisnojoša attieksme pret vardarbību ģimenē; un vīrieši biežāk arī atzīst, ka nezina, kā veidot nevardarbīgas attiecības. Līdz ar to ir ārkārtīgi svarīgi celt zināšanu līmeni par to, kā atpazīt vardarbību arī savā dzīvē un kā veidot drošas attiecības, kur katrs cilvēks (tai skaitā bērns) ir sadzirdēts, saprasts un pieņemts.
Vardarbība pret bērniem spilgti parāda mūsu – pieaugušo -problēmas un sāpīgās vietas. Daudzos vēl mājo padomju mantojums, kad svarīgāk bija, lai no malas viss izskatās labi un parei-zi – tas nekas, ka ģimenes iekšpusē aina paveras pavisam cita.
Attiecībā uz situācijām, ko redzam ārpus savas ģimenes, svarīgi būtu atmest visus aizspriedumus – „ko citi teiks?", „ko tad es?" vai "nav mana darīšana!" – un ieklausīties savā sirdsapziņā. Nereti negribas reaģēt uz atsevišķām vardarbības pazīmēm un „sabojāt attiecības" ar draugu vai kaimiņu, taču, ignorējot vardarbību pret bērnu, arī paši nostājamies pāridarītāja pusē. Katrs viens no mums var ietekmēt vai mainīt kāda bērna dzīvi – uz slikto vai uz labo pusi. Mēs neaicinām emocionāli mesties strīdā, bet gan racionāli izvērtēt, kāda rīcība tiešām palīdzētu bērnam.
Ja bērna veselība vai dzīvība var būt briesmās, nekavējoties jāpalīdz bērnam vai jāsauc policija. Ja kaimiņos ir ieilgušas problēmas, vēlams informēt sociālo dienestu. Savukārt mazāk draudīgās situācijās, piemēram, kad vecāki pārāk asi dusmojas uz bērnu lielveikalā, labāk mēģināt ieņemt atbalstošu palīga lomu; nevis bārt vai kaunināt vecākus, bet gan, mēģinot būt saprotošiem, iejūtīgi pateikt: „Man arī šādi ir bijis, vai varu palīdzēt?"
Ir svarīgi nepaiet garām šīm situācijām, jo tikai tā mēs kā sabiedrība maziem solīšiem varam mainīties, kļūt vērīgāki attiecībā uz savu izturēšanos un nelikt pamatus nākamai upuru vai pāridarītāju paaudzei."
10.07.2020.