Vardarbība ģimenē ir viens no biežākajiem vardarbības veidiem Latvijā, tomēr oficiāli par to tiek ziņots visretāk, atzina Madonas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja INGA LEDIŅA. Lai gan ģimenei būtu jābūt vietai, kurā bērns var saņemt nepieciešamo aprūpi un atbalstu, lai varētu attīstīties un sekmīgi sagatavoties patstāvīgai dzīvei, tomēr ir gadījumi, kad tā kļuvusi par bērna veselību un labklājību apdraudošu vietu. Šādos gadījumos iesaistās bāriņtiesas darbinieki, sadarbojoties ar citiem speciālistiem un instancēm.
„Bāriņtiesa nevērtē, vai cilvēks ir varmāka vai nav. Bāriņtiesa vērtē, vai bērnam ir droši atrasties ģimenē un vai varmāka ir sodāms. Lai gan vienmēr, kad vien tas ir iespējams, bērnam vislabāk ir atrasties ģimenē, gadījumos, kad bērna intereses konfliktē ar vecāku vai ģimenes interesēm, bērna intereses ir svarīgākas. Ja šo konfliktu nav iespējams atrisināt ģimenes ietvaros, var būt nepieciešama bērna izņemšana no ģimenes, lai nodrošinātu bērna drošību. Tas nozīmē arī to, ka pret bērniem ir jāizturas ar cieņu un viņu vecumam atbilstoši," uzsvēra Inga Lediņa.
Iepazīstinot ar bāriņtiesas darbu, viņa atklāja, ka, saņemot ziņas par iespējamu vardarbību pret bērnu, bāriņtiesas pienākums ir nekavējoties pārbaudīt šo informāciju – tiek iztaujāts bērns, kaimiņi, pedagogi, mediķi, citas personas, kuras kontaktējas ar bērnu vai viņa ģimeni, vecāki. Inga Lediņa piebilda: „Tas, ka bērns sarunā ar bāriņtiesas darbinieku neapstiprina vardarbību, nenozīmē, ka viņš nav no tās cietis. Iespējams, ka bērns ir iebaidīts vai neuzticas pieaugušajiem. Ja pēc informācijas pārbaudīšanas bāriņtiesai rodas pamatotas aizdomas par iespējamo vardarbību, tai nekavējoties jāziņo par to policijai, pievienojot iesniegumam pārbaudes lietā esošos dokumentus vai to kopijas.
Ja ir aizdomas par to, ka ģimenē vardarbīgi izturējušies pret bērnu, tāpat jāņem vērā, ka ģimenes locekļi bieži vien vardarbības faktu noliedz. Tādā gadījumā liela nozīme, lai pārliecinātos par to, vai bērns tiešām cietis no vardarbības, ir psihologa vai profesionāla sociālā darbinieka atzinumam. Šāds atzinums tiek sniegts pēc vecāku lūguma vai bāriņtiesas pieprasījuma, ja tā pieņēmusi lēmumu par aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem."
Madonas novada bāriņtiesa 2019. gadā Valsts policijai ziņojusi par 11 gadījumiem, kad konstatēta vecāku vai citu personu vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību. Arī šajā gadā bāriņtiesa policiju informējusi jau par vairākiem šādiem gadījumiem. Konstatētas vardarbības gadījumos bāriņtiesa sadarbojas ar policiju, sociālo dienestu, veselības aprūpes speciālistiem, ģimenes ārstiem, pedagogiem (ja vardarbība konstatēta skolā), tiek iesaistīti arī krīžu centri; Inga Lediņa institūciju savstarpējo sadarbību vērtēja atzinīgi.
Nereti sabiedrībā valda uzskats, ka pie mazākajām problēmām bērnu ģimenei var atņemt, un retoriskais jautājums „Vai tad labāk bērnam ir izaugt bērnunamā?" kādam var kļūt par argumentu, lai par iespējamu vardarbības gadījumu nevienam neziņotu.
Tomēr tā gluži nav. Inga Lediņa savā sniegtajā informācijā norāda: „Ja bāriņtiesa konstatē, ka bērns cietis no vardarbības ģimenē, bet nav nepieciešams bērnu šķirt no vecākiem, jo bērna dzīvība vai veselība nav apdraudēta, bāriņtiesa nekavējoties informē sociālo dienestu par nepieciešamību veikt darbu ar vecākiem un sadarbībā ar sociālo dienestu gādā, lai bērns saņemtu nepieciešamo sociālo rehabilitāciju. Bāriņtiesa patur šādu ģimeni uzskaitē un veic regulāras pārbaudes, lai novērtētu situāciju ģimenē, kā arī sadarbojas ar sociālo dienestu un speciālistiem sociālās rehabilitācijas institūcijā."
Attiecīgi ne vienmēr bāriņtiesas uzdevums vai pašmērķis ir bērnu no ģimenes izņemt; ļoti bieži nepieciešams audzinošs darbs, vecāku dzīves prasmju celšana un izpratnes par bērnam atbilstīgu audzināšanu un vajadzību apmierināšanu veicināšana.
Jautāta, vai pieaug sabiedrības informētība par vardarbību pret bērniem, vai iesaistās arī apkārtējie iedzīvotāji vardarbības atklāšanā un novēršanā, bāriņtiesas priekšsēdētāja atbildēja: „Lielākā daļa no vardarbības gadījumiem paliek nezināmi, jo par tiem nemaz netiek ziņots. Pašlaik gan ir novērojama tendence, ka šādi gadījumi sāk atklāties, jo ir kļuvusi pieejama plašāka informācija par palīdzības iespējām. Tāpat arī skolas un citas institūcijas ir lietas kursā par vardarbības jautājumiem ģimenē, līdz ar to biežāk ziņo par iespējamiem vardarbības gadījumiem. Tomēr tieši maznodrošinātie sabiedrības locekļi, kuri ir lielākā šīs palīdzības mērķauditorija, par to zina vismazāk, jo ir mazāk pieejama informācija – viņi nelasa žurnālus, neskatās televizoru.
Diemžēl ir arī situācijas, kad iedzīvotāji neiesaistās – pat, ja redz kādu darām pāri bērnam vai redz bērnus nedrošās situācijās (piemēram, vienus uz ielas, kopā ar vecāku, kurš ir alkohola reibumā – Aut.), jo daudzi uzskata to par ģimenes „privātu lietu". Tomēr jāsaprot, ka šī kopējā sabiedrības tolerance normalizē un savā ziņā veicina vardarbīgas attiecības, kas ietekmē cilvēku dzīvi pašos pamatos. Saprotams, ka garāmgājējam nav jāzina visi likumi šai jomā, bet viņam ir jābūt atbildīgam sabiedrības loceklim un jāieklausās savā sirdsapziņā. Jāatzīst, ka arī daļa vecāku joprojām uzskata, ka fizisks sods ir pieļaujama audzināšanas metode."
10.07.2020.