Pamazām, kā apdomādamās, nedēļas sākumā uz šķidrās, puskailās ziemas paverdzināto zemi, pa reizei mākoņus pašķirdama, sāka lūkoties saule. Sākumā bailīgi, tad arvien, arvien drošāk. Ziemelis gan tā i nedomā atkāpties. Pa brīdim sabrāļojas ar austreni, pieķer vakarvirzienu klāt un atkal pāri visam ziemeļo tālāk.
Pa naktīm tam paklausa salnas un mēģina sataustīt kaut ko uz baltā zoba liekamu. Pa dienu, tai vēja pūtienā, pat saulei tādi kā mazi zobiņi. Bet nupat, kad nedēļa tikpat kā galā, lielajā dabas siltumnīcā kļūst arvien jaukāk. Pavasaris sāk savu īsto uzvaras gājienu.
Kamēr dabā putniņi dzied arvien sparīgāk, tikmēr galvaspilsētā mītošajam lieputnam, par knābi tautā sauktam, dziedamais kļuvis tāds visai gārdzošs.
Kaut kādā mistiskā veidā, knābi vicinot, trāpījies ieknābt blēžiem konfiscētās naudas glabāšanas skapītī. Putna rīklē nokļuvuši x tūkstoši latu, un tā jau slikti dziedošais putns nu tikai gergelē vien.
Ap to viņa gārgšanu nu iet villa pa gaisu. Tiek piesaukts lietussargu revolūcijas karogs, kam tagad it kā kāts vien esot palicis. Gan it kā tīri pirksti, gan it kā apšmucēti, tēmē viens uz otru sulīgus – fui!
Bet, kā zināms, nauda nesmird, toties kārdina tos, kam tie biezie žūkšņi jāpārskaita. Un tad pat lieliem putniem sanāk tā, kā sanāk. Ko tad mums. Vienīgais, ko varam vēlēties, ja zudums neatrodas, lai to nenoplēš no mūžīgi nabadzībā piesauktā budžeta.
Kad aizvakar mūsu gudro simts lēma par atbalsta izteikšanu tibetiešiem, latviešu tautas līdzīgie ilgtermiņa kreņķi bija vai nu piemirsušies (jau), vai arī, kas visticamāk, viņi atcerējās savulaik krievu tautas tribūna Vladimira Visocka dziedāto dziesmu, kurā, starp citu, bija šāds teksts: žiraf boļšoi, jemu vidņej… (žirafe liela, viņai redzamāk). Kas ar lielu žirafi domāts simts gudro neizlēmībā, nav pat īpaši jāmin.
Protams, varētu vēl ko apcerēt, bet vienā rakstu strīpiņā, ko par sleju sauc, neko daudz vis neierakstīsi. Un galu galā – vai tas arī vajadzīgs. Pa zemi ripo saule. Zāle zaļo arvien košāk un – skaties – teju teju jāsāk appļaut zālājus. Dobēs redīsi un salāti tūlīt uz zoba liekami rādās. Bet jaunnedēļ, jā, jaunnedēļ tā pa vidu, sāksim ķert līdakas. Likumīgi. Ne asakas!
Dabas atmošanās, gan steidzīga un krāsās ņirbīga, tomēr spēj attālināt un nomierināt tos, kas ar dabu saskaņā, no daudzām tukšām jezgām tur augšā.
Autors: OĻĢERTS SKUJA