MADARA KĻAVIŅA vienmēr ir atvērta jauniem piedzīvojumiem un izaicinājumiem, tādēļ, uzrunājot viņu sarunai par vienu no hobijiem – velobraukšanu -, atklājas, ka tas viņai nebūt nav vienīgais vaļasprieks. Aktīvā un radošā varakļāniete-ļaudoniete-mētrieniete aizraujas arī ar fotografēšanu, atpūtu un darbiem dabā, zīmēšanu, rokdarbiem, moto braukšanu, ēst gatavošanu… Sarakstu varētu turpināt!
Madara piekrīt, ka velobraukšana ir kļuvusi par viņas ikdienu, ar ko diena pārsvarā gan iesākas, gan noslēdzas. Lai gan daļa cilvēku varbūt domā, ka tas aiz gara laika, patiesībā braukšana ar velosipēdu ir ne vien pārvietošanās no punkta A uz punktu B, bet paralēli notiek arī aktīva dienas darbu plānošana, jaunu nodarbību ģenerēšana bērniem, video un telefonu zvanu veikšana, iedvesmojošu stāstu un lekciju klausīšanās un šobrīd vēl arī vācu valodas mācīšanās. Brīnums vispār, kad to visu paspēt! Bet te nu pierādās, ka darbīgi cilvēki tieši otrādi – nespēj darīt tikai vienu lietu vienlaicīgi.
„Ar velosipēdu sāku braukt, kad bija jāpārceļas dzīvot dzīvoklī, kas cilvēkam, kurš vienmēr ir dzīvojis lauku privātmājā, bija diezgan liels pārbaudījums. Tur sapratu: „Bāc! Ko man vispār darīt?" Televizoru es principā neskatos jau daudzus gadus un neesmu telpās sēdētāja. Tā sāku braukt ar velosipēdu, pamazām palielinot nobraukto km skaitu. Tagad dienā nobraucu 20-40 km, kā nu kuro reizi sanāk. Kopā ar draudzenēm esam iesākušas peldēt no rītiem, to darām visu cauru gadu. Fantastisks veids, kā sākt savu dienu svaigi un enerģiski. Ja izdodas saplānot, tad piedalāmies arī taku skrējiena seriālā „Stirnu buks"," par izkustēšanās nozīmi savā dzīvē pastāsta Madara Kļaviņa.
„Esmu dabas bērns, tas jau ir kodēts manā vārdā. Tik dabiski un latviski. Braucot ar velosipēdu, baudu dabu, vēroju un analizēju, kā viss mainās gada garumā, katrā gadalaikā. Zinu, kur uzzied pirmās rudzupuķes, kur meklējamas gailenes un meža zemeņes, kur visvairāk brūkleņu un kur vissaldāk smaržo liepas. Un ar to esmu gatava dalīties arī ar citiem, tāpēc kopā ar kolēģēm nolēmām pieteikties Varakļānu novada izsludinātajā projektu konkursā par tūrisma aktivitātēm Varakļānos. Konkursā uzvarējām un saņēmām finansiālu atbalstu velonomas punkta izveidei Varakļānos. Pieprasījums vislielākais izrādījās no velosportistu puses, kuriem mēs nevarējām nodrošināt attiecīgas kvalitātes velosipēdus, jo bija iegādāti dažādi velosipēdi ģimenēm, kas bija mūsu prioritāte projekta izstrādē. Diemžēl nebija brīvu finašu līdzekļu, ko investēt, lai piedāvājumu uzlabotu. „Baltajās madarās" vairs nedarbojas kā komercsabiedrība, bet joprojām dodam velosipēdus un nepieciešamo inventāru, lai interesenti iepazītu Varakļānus un to apkārtni," to, ka prieks rodas ne tikai saņemot, bet arī dodot, caur savu pieredzi secinājusi Madara.
Viņa vērtē, ka koncepts „Baltajās madarās" pilnīgi noteikti nekur nepazudīs, bet gan varētu atdzimt kādā radošajā telpā, kur notiktu dažādas meistarklases, lekcijas, pasākumi un bērnu nometnes.
Madaras Kļaviņas maizes darbs ir Varakļānu pirmsskolas izglītības iestādē „Sprīdītis" kā pirmsskolas skolotājai. Šis amats gan aizsācies kā pagaidu variants brīdim, kamēr neatradīs sev interesējošas darba iespējas tuvāk savai dzīvesvietai, kas tobrīd bija Barkava. „Tajā brīdī es biju Barkavā un Mētrienā dzīvojoša ļaudoniete, kura strādā Varakļānos. (Smejas). Bet tā nu sanācis, ka šogad noslēdzies jau devītais mācību gads šajā iestādē, un ir pagājuši jau 7 gadi, kopš dzīvoju Varakļānos. Varakļāni ir ļoti interesanta vieta ar stipriem, pārliecinātiem un patriotiskiem iedzīvotājiem. No sākuma man bija ļoti grūti pierast, ka cilvēki šeit savā starpā komunicē pavisam citādāk, bet cilvēki ir ļoti atvērti, un jūtos šeit iedzīvojusies," to, kā nonākusi Varakļānos, atminas Madara.
Pamatu pamatā ar visu sirdi un dvēseli Madara Kļaviņa ir skolotāja. Spēcīga ir viņas pedagoģiskā pārliecība, ka skolotājam ir jābūt bērnu iedvesmotājam un motivētājam. Madara vērtē: „Darbs ar bērniem ir gan fantastiska iespēja vienmēr atrasties mainīgā vidē, gan pienākums mainīties un nemitīgi attīstīties arī pašai kā skolotājai. Kā gan citādāk ieinteresēt bērnus un rast ar viņiem kopīgu valodu? Likumsakarīgi – mana lielākā aizraušanās ir sevis izzināšana un pilnveidošana."
Iepriekš viņa 10 gadus audzējusi zemenes, tomēr, mainoties personiskās dzīves apstākļiem, pagājušajā gadā ar to beigusi nodarboties. Bet ne jau pavisam – pavasarī tomēr iegādājusies un iestādījusi jaunus zemeņu stādus Mētrienā. „Pagaidām vairāk stādu audzēšanai, tad jau redzēs, vai atgriezīšos arī pie skaistajām „Madaras zemenēm"," viņa noteic.
Savu prātu un domas viņai patīk sakārtot arī dažādās citās aktivitātēs. Madara turpina iepazīstināt ar tik dažādajiem vaļaspriekiem: „Aizraujos ar fraktālo zīmēšanu, kas dod iespēju būt pašam ar sevi un saprast sevi. Ar fraktālo zīmēšanu esmu iepazīstinājusi interesentus arī Mētrienā un Ļaudonā. Projekta ietvaros mācījos aust, esmu noaudusi sedziņas un lakatu. Šoziem Saikavas tautas namā sāku šūt tautisko vainagcepuri un apmeklēt foto apmācības multimediju studijā „Kanna" Madonā. Esmu finiša taisnē arī moto braukšanas kursos un jau pavisam drīz ceru iegūt A kategorijas braukšanas atļauju. Kad uznāk iedvesma, eksperimentēju virtuvē dažādu ēdienu un dzērienu gatavošanā. Labprāt piekrītu arī dekorēt un vadīt dzimšanas dienu svinības."
10.07.2020.