Praulēnieša JĀŅA AVOTIŅA bildētie dabas un meža iemītnieku fotoattēli sociālajā vietnē draugiem.lv regulāri iepriecina vairākus simtus bilžu skatītāju. Fotogrāfam šie dabā notvertie mirkļi pašam ir kā ikdienas sastāvdaļa, jo pamatnodarbošanās ir zemnieku saimniecībā „Lācīši", kas atrodas mežu ielokā un kur tas viss nemitīgi ir acu priekšā.
– Fotografēšana nav saistīta ar manu „darba maizi", tas ir tikai kā vaļasprieks. Nodarbojos ar biškopību, līdz ar to sanāk daudz būt pa mežiem, pļavām, dabā. Ko interesantu dabas mirkļos gadās redzēt, to arī iemūžinu. Dažas vietas, kur zvēri pulcējas, jau zinu, piemēram, lapsu alas. Tad pieej, pastāvi, ja veicas, sanāk „noķert" un nobildēt lapsu mazuļus. Citreiz tā sagadās, ka meža zvērs pats tik tuvu pienāk, ka brīnums. Tā sacīt, pats nāk virsū bildēties. (Smejas.) Diemžēl ne jau vienmēr kamera ir līdzi, līdz ar to daži skaistākie dabas skati tiek „nobildēti" tikai ar actiņām jeb paliek vienkārši pašam atmiņā. Tā kā dzīvojam dziļi mežā, zvēri te apkārt paši staigā. Pietiek vakarā iziet pagalmā, lai ieraudzītu. Nesen zaķis cauri pagalmam, tuvu mājai aizļepatoja. Skaties tikai, vēro un brīnies, – atzīst Jānis Avotiņš.
Daba viņam vienmēr bijis tuvs temats; paša bildēto plašākai publikai sācis izlikt pirms kādiem septiņiem gadiem, kad piedalījies „LNT" laika ziņu konkursā. Jānis atminas: – Tur varēja iesūtīt savas bildes; protams, kad kaut ko no tā visa parāda televizorā, tad jau nedaudz kā pagodinājums tas šķiet. Tā nu palēnām aizsākās tas, ka pabildēju biežāk, ielieku arī pārējiem paskatīties.
Katru dienu kāds mirklis tiek notverts, braukājot riņķī pie dabas. Arī paceļojot pa Latviju, ļoti daudz ko skaistu var ieraudzīt un nobildēt.
Fotogrāfs vērtē, ka agrāk jau nebijis arī tādas aparatūras, ar ko bildēt; šobrīd viņš strādā ar Nikon kameru un Sigma objektīvu. Neesot pat profesionālais gals, tikai vidējā klase, bet, tā kā naudu ar savu vaļasprieku necenšas nopelnīt, kalpojot gana labi.
Jautāts, kas pašam no nobildētā visvairāk ir paticis, Jānis atzīst, ka grūti pat izvēlēties – ļoti daudzi kadri ir sirdij tuvi. – Tie paši lapsu mazuļi, ne jau vienmēr ko tādu izdodas notrāpīt. Tad šopavasar nofotografēju divus fazānus Bērzaunes pusē, viens no fazāniem nogāja ļoti tuvu gar mašīnu. Dzirdēts par tādiem bija, bet pavisam cita lieta, ja pats savām acīm redzi. Tāpat arī aļņi, kad izdodas patiešām tuvu tiem noiet garām. Tas pat ir nedaudz kā adrenalīns, sirds sitas, jo viens ir ieraudzīt, otrs – paspēt nobildēt, neiztraucējot ne dzīvnieka gaitas, ne kadru. Tur jāpiemīt arī pacietībai un spējai būt klusam, – viņš secina.
Atskatoties uz savu dzīvesgājumu, Jānis Avotiņš pastāsta, ka viņa pirmās skolas gaitas bija Ērgļu pamatskolā, tad atnācis uz Praulienas pamatskolu. Pēc tās atkal atgriezies Ērgļos, kur mehanizācijas skolā gribējis izmācīties par galdnieku. Tomēr apvienošanas procesā iznācis tā, ka skolu pabeidzis kā lauksaimnieks. Pēc gada dienēšanas armijā pārnācis uz Praulienas pagasta „Lācīšiem", kur šobrīd dzīvo kopā ar mammu un draudzeni; saimniecībā nodarbojas ar biškopību nu jau 13. gadu. Darbu, saprotams, nekad netrūkst, un tagad ir pati karstākā sezona.
Kad pajokoju par māju nosaukumu un pajautāju, vai, cerams, lāci nav nācies bildēt, jo tas var kļūt liels nedraugs bitēm, Jānis Avotiņš piekrīt: – Lācim uzskrējis virsū neesmu, bet pirms dažiem gadiem, rudens pusē, pie mājas viens bišu strops bija apgāzts, un pēdas tālāk bija „aizgājušas" uz mežu. Varbūt suns tika iztraucējis, jo lielus postījumus nekonstatēju; bišu saimniekiem lāča viesošanās parasti beidzas ļoti bēdīgi. Iespējams, pie Kujas upes lācis staigā, tā vismaz dzirdēts, bet uz „Lācīšiem" lāči pagaidām īsti nav nākuši, par ko tikai prieks. (Smejas.)
03.07.2020.