Uzrunājot madonieti ANSI VĀRSBERGU sarunai par viņa dzīves lielo aizraušanos jeb – pareizāk – dzīvesveidu – motobraukšanu, pretī saņemu samulsušu atbildi: „Bet kas tur tāds īpašs? Es nejūtos ne ar ko citādāks par pārējiem cilvēkiem." Tomēr, ja vieniem motocikls ir tikai pārvietošanās līdzeklis, citiem ar to savijas arī ikdienas lietas – kopīga brīvā laika pavadīšana uz un ap motocikliem, jauniegūti draugi un piedzīvojumi. Tā ir vesela pasaule, kas atklājas, jo sevišķi nezinātājiem jeb cilvēkiem „no malas".
Ansis Vārsbergs uzskata – tā ir gaumes lieta, ar kādu transportlīdzekli pārvietoties; vieniem tai obligāti jābūt automašīnai ar pakaļējo piedziņu, savukārt citi vispār brauc ar velosipēdu. Ansis brauc ar motociklu un vienalga – uz veikalu, pa lietu un pērkonu vai vairākus tūkstošus kilometru ceļojumā.
Arī darba darīšanās viņš dodas ar uzticamo rumaku: – Strādāju par OCTA tehnisko ekspertu, līdz ar to darbs saistīts ar izbraucieniem apmēram simt kilometru rādiusā ap Madonu. Vasarā uz darbu parasti dodos ar motociklu. Ja jābrauc pie draugiem ciemos, ja jāaizbrauc uz veikalu pēc piena – sēžos uz motocikla un braucu. Man vienkārši tas patīk.
Šī patika radusies jau bērnībā, kad vectēvs un tēva brāļi vizinājuši uz Javas vai Iža bākas. 1983. gadā viņš nokārtojis motocikla vadītāja eksāmenu. Pārnākot no armijas, bijis jāpievēršas ģimenes dzīvei, darba pienākumiem, līdz ar to motobraukšana nolikta nedaudz malā.
– Bet, kad deniņi jau metās sirmi (smejas), vienu rītu paskatījos uz sevi spogulī un padomāju: „Cik tad ilgi tu atliksi?" Viens no maniem draugiem bija motoklubā „Free Hawks" („Brīvie Vanagi"), tad nu tālākais jau bija loģiski. Gandrīz 20 gadu braucu kopā ar viņiem; vairāk kā 10 gadu ar motociklu brauc arī dēls Renārs.
Zināmā mērā motobraukšana kļuvusi par ģimenes pasākumu, jo Ansim aiz muguras labprāt sēstas arī sieva Vēsma. Kopīgi ir paceļots pa Eiropu. Ansis Vārsbergs pastāsta: – Vienam braukt tālākā ceļojumā – tas ir „nu tā". Es tomēr esmu ģimenes cilvēks. Taču sieviņai nedēļu nosēdēt man aiz muguras – ko viņu mocīt? Tāpēc labāk kaut kur aizceļojam, uz dienu, divām noīrēju motociklu, izbraukājam to apkārtni, un tad abi divi esam apmierināti. Neaizmirstams moments bija Korfu salā Grieķijā. Trāpīju, kad viss tur tieši ziedēja. Braucu gar jūras krastu caur ziedošiem dārziem, tās visas smaržas bija kaut kas neaizmirstams. Vai arī – brauc pa kalnu serpentīnu un pēkšņi redzi priekšā uz ceļa apmēram 1,20 metru garu čūsku. Pāri braukt nevar, lai neuzrautu gaisā un neuzmestu sev virsū. Tas tā ekstrēmi un interesanti. (Smejas.)
Būt dabā, sajust vēju plīvojam gar ausīm un būt tiešā saskarē ar visiem dabas elementiem – tā laikam ir tā brīvības izjūta, kas aizrauj motobraucējus. – Jā, varbūt šķiet, ka sēdi uz moča un neko nedari, bet, piemēram, arī makšķernieks lielāko daļu laika vienkārši sēž, skatās un nekustas. Tāpat motociklists – sēž un skatās filmu par ceļu, – Ansis pajoko.
Tomēr tā gluži nav, jo patīkamo izjūtu gūšana tiešā veidā atkarīga arī no braukšanas prasmēm. – Ja iegādājies motociklu, nevajag uzreiz kļūt par lielceļu huligānu, kam jūra līdz ceļiem. Bet tā laikam ir jaunība, kas jāizslimo. (Smejas.). To uzreiz var redzēt, ka uz ielas trako jaunais. Ir jaunieši, kuru priekšstats par motobraukšanu radies no motosacīkšu vērošanas vai filmām par krutajiem baikeriem, kas nevienam nepakļaujas, bēg no policijas un nekad nekrīt. Tad nu viņi mēģina to visu atdarināt reālajā dzīvē. Šādu jauno censoni var salīdzināt ar meiteni, kas pirmo reizi uzvilkusi augstpapēžu kurpes, – kā viņai sokas, pa ielu ejot? Bet, redz, tam puisim ir jāgāž kā Valentīno Rosi, ja reiz motocikls ir iegādāts.
Mūsu motokluba prezidentam motoservisā uz sienas ir uzraksts: „Cilvēks, kas iegādājies motociklu, nav baikeris, bet motocikla īpašnieks." Visiem gribas uzreiz būt tam baikerim. Bet, ja cilvēks nopērk klavieres, viņš taču nav uzreiz pianists. Ar motociklu tiešām ir jāmācās braukt, un arī es to joprojām daru, – atzīst Ansis Vārsbergs.
Jautāts, vai motobraukšana nav dārgs prieks, viņš atbild, ka it visas aizraušanās kaut ko maksā, piemēram, tiem pašiem makšķerniekiem vai medniekiem. Protams, ir sabiedrības daļa, kam jebkāda transportlīdzekļa iegāde nav sasniedzama. Tomēr nu jau motociklu, moto aprīkojuma tirgus esot kļuvis krietni plašāks un pieejamāks.
Labu braukšanas skolu, atbalsta plecu un jaunus domubiedrus dod dalība motoklubā „Free Hawks", kur Ansis pilda arī sekretāra pienākumus. Madonieši noteikti atminas motokluba rīkotos pasākumus, kas šovasar diemžēl nenotiks, kā ierasts, noteikto ierobežojumu dēļ.
– Gadu no gada katram klubam ir savs datums vai laiks, kad kāds pasākums tiek rīkots. „Free Hawks MC" pasākums, kas pie viena ir kluba dzimšanas diena, notiek jūlija pirmajā sestdienā. Attiecīgi braucam arī pie citiem klubiem, ciemojamies; tā arī rodas draudzības saites.
Ar kluba biedriem bieži braucam pa Latviju, Baltiju, Eiropu; ar kolēģi Igoru daudz esam izbraukājuši arī pa Krieviju. Pagājušajā gadā ar sešiem mūsu kluba biedriem vienā dienā aizbraucām no Rīgas līdz Minhenei. Nobraucām tādu „Iron butt association" jeb „dzelzsvīru asociācijas" braucienu. Šajā asociācijā tevi uzņem tad, ja mazāk kā 24 stundās nobrauc 1000 jūdzes jeb 1600 km. Mēs nobraucām vairāk nekā 1700 km 21 stundā. Madonā tādi esam tikai daži, Latvijā tie ir kādi 130 cilvēki. Tas vienkārši bija tāds izaicinājums sev – vari vai nevari. Pat klubkrēslā pie televizora būtu grūti tik ilgi nosēdēt, – smej motociklists.
19.06.2020.