Aizsteidzies gads, kopš lasītāji saņēma mūsu cienījamās novadnieces rakstnieces Ilzes Indrānes jaunāko grāmatu „Dievsunīši". Rakstnieces daiļrades attīstībai esmu sekojusi mūža garumā, jo Ilzes Indrānes neparastais talants – stāstīt par ikdienišķo neikdienišķi, pat poētiski – man likās interesants kopš viņas pirmajiem darbiem.
Stāstu krājums „Dzirkstis" (1959), „Tipsis, Topsis un Tedis" (1960), romāns „Lazdu laipa" (1961) un nākamie darbi, to varoņi rindu rindām stājas acu priekšā un uzrunā daudzus jo daudzus tā īpaši, varētu teikt, „indrāniski" gaiši un dedzīgi. Kaut vai bērnu grāmatiņas „Tipsis, Topsis un Tedis" ņipruļi – divi kucēni Tipsis un Topsis – nav tikai blēņdari, bet personificē I. Indrānes savdabīgo pārliecību par cilvēkbērna tapšanas ceļu. Vai rakstnieces mīļums pret jaunatni, lūk, kā tas izskan „Lazdu laipas" liriskajās pārdomās: „Septiņpadsmit gadu vecam cilvēkam ir septiņi kalni uzticības un septiņas jūras mīlestības." Mūža pilnbrieda gados I. Indrānes darbi tapuši lēnāk, bet vēl pamatīgāk. „Dzeguzīte gadus skaita" (1987) – sešdesmitās jubilejas izdevums – dod paveiktā atskatu. Tai seko „Zemesvēzi dzirdēt" – zemes slavinājums Donāta Dravnieka jautājumā par to, kam atstāt cirvi. Tad – „Putnu stunda" (1996), par ko D. Zvirgzdiņa teikusi, ka grāmata nav „saruna tikai par putniem pirmsausmas stundā, bet galvenokārt par cilvēkiem šajā laikā". Pati autore sacījusi tā: „.. ar šo darbu esmu skārusi daudzus, stāvējusi tuvu klāt. Es gribu būt savai tautai līdzās." („Stars", 26.10.1996.)
Lasītāju vārdā sveicu rakstnieci Ilzi Indrāni dzimšanas dienā – 23. aprīlī. Un nododu divas dāvanas: mākslinieces Ainas Karlsones, Jēkabpilī dzīvojošās cesvainietes, ekslibri un savas pārdomas par grāmatu „Dievsunīši".
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 24.04.2008.
Autore: ILGA HOLSTE