Gruzija ir iecienīts galamērķis daudziem tūristiem. Šī valsts pievilina ar neatkārtojamo dabu, savdabīgajiem ēdieniem un cilvēku laipnību. Ināra Kaļiņina jau divus gadus Gruziju sauc par savām mājām.
Jautāju Inārai, kā ceļš aizveda uz šo valsti un kas pamudināja palikt tur.
– Kādu gadu iepriekš par braukšanu uz Gruziju ieminējās viena mana kliente no Somijas. Ar viņu iepazināmies Helsinkos, kad braucu tur savā nutricioloģes praksē. Pie manis nāca visa viņas ģimene un radinieki, kuriem biju kļuvusi par ģimenes konsultanti, tā arī sadraudzējāmies. Viņa grasījās braukt uz Gruziju, atvērt nekustamo īpašumu firmas filiāli, un aicināja mani līdzi. Sākumā, protams, atsmēju – ko man darīt svešā valstī, nekad tur neesmu bijusi. Taču, kad viņa reizi pa reizei šo tēmu attīstīja, laikam vienai negribējās braukt, es puspajokam sāku apsvērt un pie tās pierast. Īstenībā jau šo domu vairākus gadus domāju, ka vēlos pamainīt „dekorācijas" un atrast sev komfortablu vietu, kur dzīvot un darboties bez stresa un mūžīgās ekonomiskās spriedzes. Bērni man pieauguši, patstāvīgi, deva man svētību iet savu dvēseles ceļu, – atceras Ināra Kaļiņina. – Aprunājos ar savu „es" un devu tādu kā solījumu, ka vērošu zīmes, ļaušos, nu nezinu, sargeņģeļiem, liktenim jeb dzīves plūsmai, lai ved pa mazākās pretestības ceļu. Un tad sākās „brīnumi" – mani uzaicināja uz semināru, pilnīgi neticami, bet tas bija Gruzijā, Gudauri. Nosmaidīju un sapratu, ka noteikti jābrauc, vismaz paskatīšos, kas tā par zemi un kā es tur jutīšos. Nākamā sakritība, ka mans seminārs, ar trīs dienu starpību, saskanēja ar laiku, kad uz turieni plānoja braukt uz palikšanu mana Somijas paziņa. Vēlreiz pasmaidīju, bet nopirku biļetes turp-atpakaļ ar domu, ka pēc semināra palikšu pie viņas uz piecām dienām, atgriezīšos un tad jau lemšu, ko darīt tālāk. Viņa mani gan gribēja pārliecināt, lai braucu uzreiz uz palikšanu, bet morāli vēl nebiju gatava tādam pavērsienam. Biļetes nopirku laikus, jau janvāra beigās, seminārs bija aprīlī. Un tālāk atkal notika interesantas lietas. Pēc kāda laika pienāca ziņa no aviokompānijas, ka manai atpakaļbiļetei mainās izlidošanas laiks un es varu izvēlēties – atcelt lidojumu un saņemt naudu atpakaļ, pārnest to uz citu laiku vai ignorēt paziņojumu un izlidot tās nieka piecas minūtes vēlāk. Nu nekas, standarta paziņojums, piefiksēju, bet neņēmu vērā. Pēc dažām nedēļām pienāca tāds pats paziņojums, ka atkal mainās izlidošanas laiks reisam uz Rīgu. Tajā dienā pie manis bija atbraukusi meita, smējos un stāstīju, bet viņa tā puspanopietnam man sacīja: „Mammu, bet varbūt tā ir zīme, ka tev nevajag lidot atpakaļ?" Aizdomājos un teicu – labi, ja būs vēl trešais tāds paziņojums, tad naudu prasīšu atpakaļ un palikšu Gruzijā. Aprīļa sākumā e-pastā atnāca trešais paziņojums, un es vairs nedomājot nospiedu pirmo variantu – atcelt lidojumu un saņemt naudu atpakaļ.
Un tā ar diviem čemodāniem personīgo lietu Ināra aizlidoja uz semināru, pēc tā, kā pati smejas, nokāpa no kalniem un palika Tbilisi.
– Jāsaka godīgi, nevienu mirkli neesmu to nožēlojusi, vēl jo vairāk – priecājos, ka pietika drosmes spert šo soli un mainīt savu dzīvi. Esmu te jau divus gadus, pagaidām Tbilisi, bet ir doma pārcelties tuvāk dabai un kalniem, – atzīst Ināra. – Pa šo laiku esmu paspējusi iepazīt dzīvi šeit no dažādiem aspektiem. Kas Gruzijā ir bijuši kā tūristi, zina par brīnumskaisto dabu, klimatu, viesmīlību, gruzīnu virtuvi, dziesmām un dejām. Arī es pirmo pusgadu šeit vienkārši atpūtos – iepazinu pilsētu, vietējos apstākļus, baudīju kalnu un dabas skaistumu, aromātus, garšas, tās izjūtas, kā es integrējos vidē un sabiedrībā. Mani pārsteidza, cik labi jūtos, kā būtu atgriezusies sen aizmirstā, bet tik ļoti tuvā, savā vietā. Iepazinos ar dažādiem cilvēkiem, kurus piesaistīja gan manas fotoreportāžas, staigājot pa pilsētu, gan mani rakstiņi feisbukā par šeit redzēto un izjusto, gan tīri profesionāli – uzradās tie, kam varēju būt noderīga profesionāli, jo mana pieredze un zināšanas nutricioloģijā daudziem šeit ir kas nebijis. Pabiju dažādās vietās, ģimenēs, mājās, savrupmājās, kas vairāk līdzinās pilīm, un aprindās, iepazinu daudzas lietas, tā teikt, „no sētas puses". Ļoti patīkami, ka gandrīz visi Gruzijas iedzīvotāji, ar kuriem man bijis kontakts, zina, kas ir Latvija, daudzi te ir pat bijuši tālajos laikos, kad brīvi varēja to atļauties, viņi interesējās par dzīvi Latvijā un Eiropā. Un, kas interesanti, mani nodēvēja par ekspertu no nākotnes, jo tas, kam mēs gājām cauri vēl pirms 15-20-25 gadiem, tagad tikai sākas Gruzijā. Tāpēc, kā no grāmatas, stāstu viņiem, kas notiek un kāpēc, un par norisēm, kas vēl priekšā.
(Nobeigums sekos)
05.06.2020.