Kāda nozīme, cik jums gadu, ja tikai ir vēlēšanās un spars darīt sev tīkamu darbu. Ar prieku darīts darbs priecē arī citus – to ne vienreiz vien ir izjutušas visas trīs izstādes autores: Olga Baltgalve, Elza Kurmēna un Marija Zaprauska. Viņas šogad svinēs skaistus dzīves skaitļus – kopā sanāk pieci kliņģeri un viena baranka.
aču ne par skaitļiem ir runa, bet par darbiem. Tapuši jauni audumi un adījumi, izmēģinātas jaunas idejas un celtas godā tradīcijas. Tie, kas pazīst šīs trīs rokdarbnieces, zina, ka viņas vienmēr ikdienas rutīnai spītējušas ar radošu darbošanos. Liekas, tāda attieksme pret dzīvi viņām nāk no ģimenes.
Piemēram, Olgas tēvam – smalkmehāniķim, kalējam – esot paticis zīmēt, gleznot (cik nu tā laika bija), pat esot uzgleznojis kādam ceļojošam lauku fotogrāfam lielu fonu, uz kura iemūžināti daudzi jo daudzi. Māte bija mājsaimniece, kas pieprata šuvējas amatu.
Aust Olga iemācījās 12-14 gadu vecumā no vecām audējām, kad strādāja pie saimniekiem par ganu meitu. Auda vienkāršākos audeklus saimniekiem. Saulaines pamatskolā apguva arī mājsaimniecības kursus. Jau sarežģītāku audeklu (uz 8 nīšu kārtām) 16 gadu vecumā nācās aust pie krustmātes. Viņa uzkārtoja, bet Olga auda, par labo darbu saņemot vienu segu pūrā. Tad – Latvijas Lauksaimniecības kameras organizētie mazpulku aušanas kursi Jelgavā 30. gados. Pa kara laiku nez kur pazudušas mazpulkam kā balva dāvātās stelles, visa dzīve sagriezās šķērsām. Pēckara gados vīratēva mājās Olga auda vadmalu pašu apģērbiem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 22.04.2008.
Autore: INESE JAKOBI
Foto no ģimenes arhīva