"Tas, kurš spēj redzēt pāri savas dzīves robežām, nekad nezūd no tautas atmiņas," cita starpā rakstīts LR 13. Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces apsveikumā mūsu novadniekam Pēterim Krūgaļaužam, kas 1990. gada 4. maijā, būdams Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts, nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Vēl tagad daudzi atceras tos Latvijas TV rādītos vēsturiskos kadrus, kad Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti pēc vēsturiskā balsojuma „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" iznāk no Augstākās Padomes sēdes un ar kādu aizkustinājumu viņus apsveic sapulcējusies tauta.
Tolaik Latvijas PSR Augstākajā Padomē bija ievēlēts arī Pēteris Krūgaļaužs, lauksaimnieks no Liezēres pagasta. Dzimis Varakļānos, mācījies Varakļānu pamatskolā, tad Malnavas lauksaimniecības tehnikumā, studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē. No 1972. līdz 1990. gadam strādāja padomju saimniecībā "Liezēre", veicot iecirkņa priekšnieka pienākumus, vēlāk – saimniecības "Liezēre" direktors.
– Kāds palicis atmiņā 4. maijs, atskatoties ar 30 gadu distanci? – jautāju Pēterim Krūgaļaužam, tiekoties viņa mājās Liezēres pagasta "Rasās".
– Pamatā atmiņas un emocijas saistās ar aizkustinājuma asarām, kas nāk no sirds dzīlēm. Manējie gaidīja pie TV ekrāna, un ilgi nesauca, kā 154. Varakļānu vēlēšanu apgabala ievēlētais deputāts nobalsojis. Šaubu nebija, protams, ka "Par!". Emocionāls pacēlums. Tādus vēsturiskus pagrieziena mirkļus atceras arī pēc gadiem, arī man acis kļūst miklas. Tā bija arī tad, kad stāvējām "Baltijas ceļā". Tolaik biju aktīvs lauksaimnieks (Augstākajā Padomē bija ievēlēti 33 lauksaimnieki), un pārmaiņas jau bija sākušās ar zemes privatizāciju, ar Breša zemnieku saimniecībām, ko atbalstījām arī saimniecībā "Liezēre". Tolaik likās, ka kopsaimniecības mantu atļaut apsaimniekot katram individuāli būs pareizi, jo tad būs individuāla pieeja un katrs, kas kļūs īpašnieks, strādās nedaudz labāk. Liezēres pagastā uzsāka darboties pirmās zemnieku saimniecības. Protams, tajā laikā, uzreiz pārstādot koku, kas audzis kopējā saimniecībā, citā malā vienu pašu, ne vienmēr viss sanāca, kā cerēts.
Būtībā notikumu gaitu ietekmēja arī "Lauku Avīzes" redaktors Voldemārs Krustiņš, kas izveidoja lauksaimnieku komandu, par ko, viņaprāt, vajadzētu balsot vēlēšanās, lai pēc tam varētu veidot reformas. Grūti pateikt, vai mēs pēc tam idejas izpildījām, jo sašķēlās lauksaimnieki – vieni darbojās Latvijas Zemnieku savienībā, citi – Latvijas Lauksaimnieku savienībā. Kādas tik biedrības un savienības neveidojās, neizdevās visiem kopā palikt vienotiem, – atziņās dalījās Pēteris Krūgaļaužs.
Arī Pēteris Krūgaļaužs, izbeidzoties deputāta pilnvarām, likvidējoties kopsaimniecībām, darbojās savā zemnieku saimniecībā "Rasas", iestājās Latvijas Zemnieku savienībā. No 1995. līdz 2016. gadam vadīja Unibankas, vēlāk SEB bankas Madonas filiāli. Tolaik vairāki viņa bijušie kolēģi, lauksaimnieki, vadīja bankas filiāles.
Runājot par ekonomiku, naudas lietām, bijušais SEB bankas Madonas filiāles vadītājs norādīja: – Nauda un aizdevumi ir izšķiroši, lai gan nauda, ko aizdodam, ne vienmēr nesusi labumu, ne vienmēr uzceltas mājas un firmas. Finanšu resursu nesaprātīga izmantošana ir daudz kur novedusi. Tas arī ir viens no emigrācijas iemesliem, arī krīzes. Šī krīze būs vislielākā, kādu vien esam neatkarības laikā pieredzējuši, un atkopšanās nebūs viegla un vienkārša, bet pesimismam arī nav pamata. Patīk sekot līdzi, kā valdība darbojas, un vienmēr jau var labāk. Vājāk iet ar sociālajiem jautājumiem, ne visi cilvēki šajā periodā tiek nodrošināti ar piemaksām un pabalstiem, bet vairāk vai mazāk – tas notiek. Arī ikdienas dzīvē, sadzīvē un biznesā ir līdzīgi – jāpabalsta ir maznodrošinātie, mazie bērni, vecie un slimie, kā arī tie, kam ir talants vadīt uzņēmumus un ražot produkciju, eksportēt un ar to nopelnīt, lai varētu maksāt nodokļus. Nez, kā tas beigsies, jo vēl jau nav atbalsta process beidzies, nāksies valstij ņemt arī aizņēmumu, un kaut kad parāds būs jāatdod.
– Vai novērtējam to, kas mums ir dots – sava neatkarīga valsts?
– Liekas, ka esam viens pret otru pārāk prasīgi. Arī es tāds biju jaunībā, arī man gribējās parādīt raksturu. Bieži vien ir jāpalīdz, nevis jāgremdē. Mūsu sabiedrība mainās, tagad pat – daļa priecīgi atgriezās mājās no ārzemēm. Pārējie varbūt nekad neatgriezīsies. Nosodīt nevar nevienu. Daudzi saka – ja valsts radītu apstākļus – sociālo atbalstu, palīdzību uzņēmējiem, tad gan. Visu laiku vietējiem sakām, lai raksta Eiropas projektus un piesaista naudu, taču valstij ir jādabū nauda, lai atbalstītu savus cilvēkus.
– Kāds skats ir uz laukiem?
– Laukos paliek tukšas mājas, jo nevar izdzīvot, ja nevar nopelnīt. Nopelnīt nevar ar dakšām un lāpstu, vajadzīgs traktors. Mazajiem tas var būt tikai hobijs un dzīvesveids. Lielsaimniecībās, kā zināms, pelna ļoti labi, spēj maksāt lielas algas. Ko darīt mazajiem? Vajag meklēt papildu darbus, daudzi strādā algotu darbu pilsētā. Kā no 17 gadiem sāku strādāt Liezērē, vēl neesmu pārtraucis, un, kamēr vien dzīvošu, kustēšos. Daudzi, kas noskaņoti darbam, dzīvo normāli, bet, ja nav noskaņojuma nopietni strādāt nekad, nevienu periodu, jo ir traucēkļi – karsts, auksts, saule, putekļi, vīrusi, tad arī var staipīties un nedarīt.
– Ko tagad, vīrusa "Covid-19" pandēmijas laikā, nācies pārdomāt?
– Manā ģimenē visi strādā, novērtējam to, ka ir darbs. Ja cilvēki spiesti palikt mājās, jo patlaban nevar publiski strādāt, nedrīkst pulcēties, ir iespēja pārvērtēt, vai tā var ilgu laiku izturēt. Taču pasaules prakse rāda, ka būs labi, ka tiksim pāri. Vai paliks atmiņā tas, ka mēs neko nedarījām, baiļojāmies un dzīvojām visi atsevišķi? Vai tas deva labumu? Mani uztrauc, vai ekonomikas izaugsme būs iespējama tik vienkārši, kā paziņojums "Rīt atkal atsāksim strādāt". Vajadzētu visiem vienoti risināt problēmas. Nevar kokapstrādes cehs Liezērē ražot kokus eksportam un teikt, ka viss ir normāli, ja nevar tikt pāri robežai, piemēram, uz Dāniju. Kādreiz to varēja dažās dienās, tagad – vajadzīgs mēnesis, viss apstājas. Ekonomikas atsākšanās nebūs vienkārša, ja visās valstīs kopīgi nerisinās lietas. Manuprāt, Eiropas Savienības vadība ir par vāju, nav tādas vienotības, tai jābūt drošākai, pašpārliecinātākai, ar saprātīgu jēgu, ko darīt tālāk Eiropai. Tāpēc ir ievēlēti deputāti Eiropas Parlamentā, lai strādā, nedomāju, ka viņi ir no bērnudārza. Man gan Tramps nepatīk, bet ekonomika viņiem iet uz augšu, arī vīrusu viņi pārdzīvos, kaut ar lieliem upuriem.
– Kāds skatiens uz mūsu 13. Saeimas darbu?
– Viņiem varbūt veicās, ka līdz ar Kaimiņa inficēšanos aizgāja pagrīdē (smaida), varēja kādu brīdi pavadīt mājās, strādāt attālināti. Labi arī tas, ka tā varēja labāk saprast situāciju un tos, kas izolējas, atrodas karantīnā vai dīkstāvē. Manuprāt, Saeima un arī K. Kariņa valdība ir ļoti spējīga, tikai ļoti sadrumstalota, partijas ir ar atšķirīgiem viedokļiem. Dažiem pārstāvjiem 2 m distance ir pat vajadzīga.
– Ar ko piepildīta Pētera Krūgaļauža ikdiena tagad?
– Sabiedrībā neeju, bet mežā gan, kur var sastapt vien kādu mežacūku. Lai arī pēc izglītības esmu agronoms, tagad lielākā darbošanās ir mežā, ar lauksaimniecību nenodarbojos. Šopavasar mežā iestādījām 5000 jaunu eglīšu. Strādājām ģimenes vīri, mazdēlus iesaistu, un nav tā, ka izmantoju bezmaksas darbaspēku. Samaksa stimulē piedalīties darbos. Patīk regulāri apmeklēt mežu, saista meža kopšana. Savulaik, lai varētu uzbūvēt māju, bija jācērt mežs. Vietā ir jāstāda jauns mežs, lai kas būtu bērniem un mazbērniem. Ja mežs aug 70 gadu, tad vecie koki ir jācērt, jaunie jāstāda vietā. Pārsvarā stādām egles un bērzus. Daudzi saka – kam raujies, tev taču visa kā pietiek, bet man tāds raksturs – patīk atrast, ar ko darboties.
Vaicāts, kā šogad ārkārtējās situācijas ierobežojumu laikā sagaidīs Latvijas Republikas Neatkarības 30. gadadienu, Pēteris Krūgaļaužs sacīja: – Tā kā ikviena sabiedriska pulcēšanās ir aizliegta, ģimenes lokā svinēsim Baltā galdauta svētkus. Manuprāt, tā ir laba tradīcija.
29.04.2020.