(Nobeigums)
24. aprīļa laikraksta numurā Beāte Putniņa pastāstīja, kā
nonāca līdz stjuartes darbam un cik aizraujošs tas ir. Šajā numurā
Beāte dalās savos iespaidos, iepazīstot dažādās valstis un pilsētas.
Gadu strādājot airBaltic, Beāte apceļoja piecpadsmit dažādas valstis, bet, kā viņa atzīst, vislabāk patika reisi uz vietām, kas nav tik viegli sasniedzamas, piemēram, Maskavu.
– Lidojumi uz Maskavu man bija ļoti īpaši, jo daudz guvu savai izaugsmei – īpaši paaugstinot krievu valodas zināšanu un sarunvalodas līmeni. Mācoties Valmierā, ikdienā šai valodai nebija pielietojuma, un zināšanas pasliktinājās. Dodoties uz Krieviju, bija skaidrs, ka ar mani angliski neviens nerunās un tā es atkal uzlabošu sarunvalodas iemaņas, – pastāsta Beāte. – Maskava ir iespaidīga pilsēta, ar savu vēsturi, apskates objektiem. Kad bija brīvs laiks, ar interesi iepazinu šo savdabīgo pilsētu. Mani visvairāk pārsteidza cilvēki Maskavā. Dzirdētas ir dažādas lietas, ko krievu tautības cilvēki runā par latviešiem, tāpat – ko latvieši par krieviem. Tieši laipnība, kāda atklājās, uzzinot, ka esmu no Latvijas, mani ļoti pārsteidza. Medijos tiek atspoguļots ļoti daudz negatīvā, kas ne vienmēr ir patiesība.
Liels un negaidīts pārsteigums Beātei bija, dodoties uz Kazahstānu.
– Tas bija viens no komandējumiem, kur uz vietas pavadīju trīs dienas un bija iespēja iepazīt šo valsti tuvāk. Līdz brīdim, kamēr tur nokļuvu, nekad nebūtu iedomājusies pati turp aizbraukt. To apstiprināja arī daudzi mani bijušie kolēģi. Atceros, kad kolēģei bija komandējums uz Kazahstānu, visi to uztvēra ar izbrīnu, sakot, ka tur taču nav ko redzēt. Arī viņa pati bija nelaimīga. Tikko bijām pabeiguši apmācības, lidojums ilgst piecas stundas, un, ja tur nav ko redzēt, saprotu viņas sašutumu. Bet, kad viņa atgriezās un dalījās savos iespaidos, sapratu, ka arī es turp vēlos doties, – atceras Beāte Putniņa.
Pēc Beātes sacītā, Kazahstānu par savu galamērķi cilvēki izvēlas retāk, jo šī valsts nav balstīta uz tūrismu.
– Valsts ir kontrastiem bagāta: ir kāda skaista ēka, bet tai turpat blakus – grausts. Un tā Kazahstānā ir ierasta aina. Šī valsts ir saglabājusi savu autentiskumu. Aktīvi izmantojot dažādas sociālās vietnes, nebiju manījusi ierakstus vai bildes ar Kazahstānas burvību. Aizbraucot uz šo valsti, paveras burvīgi skati – Kaukāza kalni, dzidri zilie ezeri. Daba ir skaista, kas pats galvenais – tā ir neskarta. Tūristu tur ir krietni mazāk nekā, piemēram, Turcijā. Dodoties dabā vai apskatīt kādu objektu, vairāk var manīt vietējos iedzīvotājus. Ir tūristi no tuvākajām kaimiņvalstīm, bet eiropiešus sastapt var reti, – novērojusi Beāte. – Ja nebūtu devusies uz Kazahstānu, nespētu noticēt stāstītajam. Viss ir pavisam citādāks kā mums ierastajās Eiropas valstīs. Man pilsētas nepatika, bet to visu atsvēra dabas skaistums un neatkārtojamība. Cik novēroju, Kazahstānā nav izteikta vidusslāņa – cilvēki ir vai nu ļoti bagāti, vai – gluži pretēji – ļoti nabadzīgi. Tas labi redzams pilsētās. Tur iedzīvotāji ļoti iecienījuši tirgu. Es neesmu dzīvojusi padomju laikos, bet kolēģi, kas pieredzējuši arī šo periodu, stāstīja, ka tieši tirgos to var vislabāk izjust arī mūsdienās. Vecie svari, pārdevēju aicinājumi nākt nogaršot piedāvāto produkciju, uzbāzība – tas rada tādu interesantu izjūtu, bet cilvēki tur ir ļoti labestīgi. Manuprāt, cilvēki tur dzīvo tādā uzpūstā burbulī un nemaz nezina, kā dzīvo citur pasaulē. Lai labāk iepazītu katru valsti, kultūru, ir nepieciešams sarunāties, jautāt. Cik vien iespējams, tā arī darījām. Piemēram, taksometros bieži varēja dzirdēt, kāds ir viņu priekšstats par Eiropu, par dzīvi šajās valstīs. Visbiežāk saskārāmies ar apgalvojumiem, ka pie mums Latvijā joprojām ir tāpat kā pie viņiem Kazahstānā, bet šis apgalvojums ir aplams. Visvairāk bija izbrīnīti par mūsu valsts algām, jo tās ir krietni augstākas nekā viņiem. Bet, salīdzinot ar precēm, viss tur ir ļoti lēts. Augļi tur garšo pavisam citādāk kā pie mums. Tie ir sulīgi, ar izteiktu garšu. Aizbraucot ar Latvijas algu tur var justies bagāts. Uz Kazahstānu bija interesanti doties.
Spilgti iespaidi Beātei ir saglabājušies arī par citām valstīm. Neaizmirstama bija arī Izraēla.
– Pagājušajā vasarā devos uz Telavivu. Tur ļoti labi varēja izjust, cik viss ir vērsts uz tūrismu. Šajā pilsētā ir jāmaksā par visu. Pludmalē jāmaksā par zvilni, par saulessargu. Un cenas ir pārspīlēti augstas. Atceros, kad vakarpusē devos uz veikalu, pie manis pienāca desmit ebreju vīrieši, un katrs izteica savus piedāvājumus, aicināja uz restorāniem un ko tik vēl ne. Tas bija ļoti nepatīkami, pat bailīgi. Visvairāk izbrīna tas, ka tūristu šajā pilsētā ir salīdzinoši daudz, bet savu attieksmi, uzvedību šie vīrieši nav mainījuši. Iespējams, ka tā ir viņu mentalitāte. Sievietēm, īpaši, ja viņas ir vienas, diennakts tumšajā laikā tiešām nevajadzētu atrasties uz ielas. Neraugoties uz visām īpatnībām, pilsēta ir ar savu šarmu. Šajā valstī ļoti izceļas tūristi, tieši ar savu izskatu. Ja tu esi citādāks, īpaši, ja ir blondi mati, cilvēki nāk klāt un jautā, vai var kopā nofotografēties. Savukārt Apvienotajos Arābu Emirātos, šajā gadījumā Abū Dabī, viss ir pilnīgi citādāk. Vietējie iedzīvotāji nemaz nav uzbāzīgi, nepievērš pārlieku lielu uzmanību tūristiem. Iespējams, viņi tik ļoti ir pieraduši pie tūristiem, ka tie vairs neliekas tik atšķirīgi. Tur nejūt pastiprinātu uzmanību, kas novērota citur. Cilvēki ir ļoti pieklājīgi, lai gan sabiedrībā ir izveidojies stereotips, ka tieši šajās valstīs ir jāuzmanās no vīriešiem, – norāda Beāte Putniņa. – Savukārt Eiropa man neizraisa īpašu sajūsmu. Valstis ir ļoti vienveidīgas, paredzamas. Tās ir vienkāršāk pieejamas. Vairāk lidoju uz Prāgu, jo tā man ļoti patīk. Tāpat reiz ar draudzeni aizlidojām uz Londonu, aizgājām uz teātri un lidojām mājās. Tas bija piedzīvojums, atmiņas. Tāpat es bieži devos komandējumos, jo tā bija lieliska iespēja redzēt pasauli. Šobrīd stjuartes darba pietrūkst, jo tā bija kustība, pašlaik liekas, ka viss ir apstājies. Pietrūkst tā režīma, skriešanas, būšanas uz koferiem. Nenoliedzu, ka pēc kāda laika atkal varētu atgriezties aviācijas dzīvē.
29.04.2020.