Diezin vai pat valodnieki spētu izskaidrot, kāpēc latvietim vārds „ziepes" asociējas gan ar tīrību, gan arī ar pamatīgām nepatikšanām.
Arheologi tagadējās Irākas teritorijā atraduši šumeru pirms 6500 gadiem uz māla tāfelītes rakstītu recepti ziepju priekštecim – maisījumam no sārmainiem augu pelniem un eļļām. Šumeri gan nepamanīja tā tīrošo efektu, bet lietoja kā brūces dziedējošu ziedi. Ēģiptieši un grieķi līdzīgus maisījumus izmantoja līdzīgiem mērķiem, bet senie ģermāņi un galli ar no kazu, govju vai briežu taukiem iegūtu maisījumu balināja matus vai arī veidoja frizūras. Modi pārņēma romieši. Viņi bija pirmie, kas II gs. p. m. ē. pamanīja ziepju tīrošo efektu, lai gan peldes pirtīs bija iecienījuši jau sen. VII gs. slavenais arābu alķīmiķis Gibir sibn Haiens ieguva cietas ziepes, sajaucot kaļķus, potašu, kazu taukus, olīveļļu, jūras augu pelnus un vārot, līdz masa kļuva cieta. Tomēr ziepes nekļuva par ikdienā lietojamu lietu, un vēl XI gs. slavenais Ibn Sena tās ieteica lietot pret blaugznām, ādas slimībām un apmazgājot spitālīgos; veseliem cilvēkiem viņš ieteica mālus. No arābiem māku gatavot ziepes pārņēma spāņi, un drīz vien visā Vidusjūras piekrastē, kur auga eļļas augi, uzplauka ziepju vārīšana. 1123. gadā Venēcijas republika iekaroja zemes Tuvajos Austrumos, no turienes sāka ieplūst austrumu preces, arī ziepes. Pēc 1200. gada venēcieši ziepes ražoja paši, izmantojot īpašu Sīrijā augošu krūmu pelnus ar lielu sodas koncentrāciju. XIII gs. Venēcijas ziepēm parādījās konkurents – franču Marseļa. „Ziepju karā" uzvarēja venēcieši, „nospiežot" frančus ar produkcijas un eksporta apjomu. Drīz viņu ziepes jau mums pierastā briketes formā iekaroja Eiropu un kļuva par ienesīgu eksporta preci. Ziepes sāka vārīt arī Anglijā. 1399. gadā karalis Henrijs IV dibināja ordeni, kura biedriem viena no privilēģijām bija tiesības pirtī mazgāties ar ziepēm, un ilgu laiku ziepju meistari nedrīkstēja nakšņot vienā telpā ar citiem meistariem, lai neizpļāpātu ražošanas noslēpumus. Higiēnas procedūras ieviesās arvien plašāk, sākumā, protams, augstākajos slāņos. Bet XIV gs. vidū Eiropai uzbruka mēra un holēras epidēmijas, un dzima uzskats, ka slimības izplata ūdens un ziepes. Protams, panāca tieši pretēju
efektu – slimības izplatījās netraucēti, vairojās mikrobi, blusas un utis. Augstākie slāņi, lai nomāktu nelāgo ķermeņa smaku, lielā apjomā lietoja parfīmu un pūderējās. Mazgāšanās kultūru, līdz ar to arī ziepju ražošanu atdzīvināja Francijas karalis Luijs XIV, kas uz Versaļu uzaicināja Eiropas labākos ziepju meistarus. Ķīmiķi francūzis Nikolass Leblanks 1791. gadā un beļģis Ernests Solvaijs 1865. gadā izstrādāja metodes sodas iegūšanai, un varēja sākties ziepju rūpnieciska ražošana. Jau 1829. gadā Francijā ražoja 4000 tonnu ziepju.
08.04.2020.