Kolekcijas, ceļošana, dejas, makšķerēšana ir pavisam niecīgs ieskats
cilvēku dažādajos vaļaspriekos. Katram tas ir savs un īpašs, kas laika
gaitā ir ieņēmis nopietnu vietu ikdienas dzīvē un kļuvis par īstu
sirdslietu.
Mētrienietei Lindai Ozoliņai tā ir tamborēšana, un tai laiks tiek atrasts vienmēr.
– Rokdarbi man ir tuvi kopš agras bērnības. Pateicoties vecmāmiņai, kas man ierādīja pašus pamatus adīšanā, radās mīlestība pret rokdarbiem. Skolas laikā to tikai lielāku radīja mājturības skolotāja, – atceras Linda Ozoliņa. – Lai gan esmu apguvusi dažādus rokdarbu veidus, tamborēšana ir mana sirdslieta. Šobrīd es to ļoti aktīvi arī daru, īpaši tiek tamborētas dažādas rotaļlietas. Pašai aug trīs bērni, kuriem ļoti patīk mani darbi, iedvesmojoties no viņiem, tamborēju dažādus zvērus un multfilmu varoņus. Bērni mani iedvesmo, priecājas par manis radītajiem darbiem. Tas rada pacilājošas izjūtas un liek iesākto turpināt.
Lindas plānos ir uztamborēt arī ko lielāku, piemēram, džemperi, bet tamborēšana aizsākās ar dažādiem zvēriņiem.
– Tuvākie ģimenes locekļi novērtēja, ka es tamborēju gada simbolus. Šobrīd tā ir izveidojusies par tradīciju, jo radinieki katru gadu saņem tos dāvanās. Pavisam drīz iepriecināšu arī māsas meitiņu, notamborējot viņai vienradzi un Olafu no „Ledus sirds". Rotaļlietas ir iecienītas bērnu vidū. Reiz māsas meitai tamborēju visus septiņus sunīšus no multenes „Ķepu patruļa". Viņa tos ilgu laiku somā nēsāja līdzi, izspēlēja dažādas lomu spēles, un tās bija ļoti mīļas rotaļlietas. Arī šobrīd tās nav aizmirstas, bet augot mainās arī intereses. Dēlam patīk traktori, praktiskas rotaļlietas, bet meitas iecienījušas zaķus ar garām ausīm. Katra no rotaļlietām ir īpaša, jo tā tiek personalizēta saņēmēja interesēm, – norāda Linda.
Zvēri un rotaļlietas tiek tamborētas, par pamatu ņemot shēmas, kas visbiežāk tiek atrastas interneta vietnēs, bet katrai no tām tiek atrasts kāds īpašs knifiņš, kas iezīmē Lindas rokrakstu.
– Pašai izveidot savu shēmu ir mans sapnis. To izdarīt nemaz nav viegli. Man patīk testēt shēmas, kuras esmu atradusi, bet tamborējot atrodu kādu knifiņu, lai oriģinālā shēma tiktu personalizēta, kļūtu īpašāka. Šobrīd lieliska iespēja ir internets, kur var atrast visdažādākās idejas, skatīties videoierakstus, kā meistares citām rāda rokdarbu pamatus, dalās ar savām zināšanām. Arī es pati šādi esmu apguvusi jaunas iemaņas.
Linda divas reizes ir arī vadījusi meistarklasi, lai ar tamborēšanas pamatiem iepazīstinātu arī citas interesentes.
– Meistarklases ir norisinājušās gan Praulienas, gan Ļaudonas bibliotēkās. Ja būs interese un iespēja, labprāt ar savām zināšanām un prasmēm turpināšu dalīties. Iepriekš meistarklases nebiju vadījusi. Tas man bija kas jauns, izaicinājums. Pārdomājot to visu, sapratu, ka man izdevās un pat iepatikās. Ja vien būs iespēja, ar prieku tādas vadīšu arī turpmāk, – pastāsta Linda Ozoliņa.
Ikdienas skrējienā Linda atrod laiku, lai vismaz četras stundas veltītu savam vaļaspriekam – tamborēšanai. Un nav nozīmes, vai tā ir ziema vai vasara.
– Es cenšos atrast mirkļus, lai varētu tamborēt. Piemēram, kamēr mazākais bērns spēlējas ārā smilšu kastē, es sēžu un tamborēju. Varbūt no malas tas izskatās interesanti, bet to nesaprot tie cilvēki, kas paši nenodarbojas ar tamborēšanu vai citu vaļasprieku, – pārliecināta ir Linda. – Ir cilvēki, kas izgatavo apsveikumus, šuj, lej sveces. Arī pati esmu pamēģinājusi dažādus rokdarbus, radošas nodarbes, bet nekas tik ļoti neuzrunā kā tamborēšana. Starp dārza un mājas darbiem, bērnu pieskatīšanu es cenšos atrast mirkļus, lai tamborētu. Tiesa, tas nepavisam nav viegli, bet pagaidām izdodas. Brīžiem gan liekas, ka tamborēšanai tiek veltīts pārāk maz laika, vienmēr gribētos vairāk. Bet tamborēšanai arī nepieciešama iedvesma. Gadās, ka ilgāku laiku neesmu tamborējusi, jo ir daudz citu darbu, kas jāizdara. Ir situācijas, kad atrodu kādu jaunu shēmu un man to uzreiz gribas izmēģināt. Nevaru rast mieru, kamēr neesmu uztamborējusi. Man tamborēšana noteikti ir arī relaksācija, domu sakārtošana. Dzīvē ir dažādi brīži, kad liekas, ka visa notiekošā ir par daudz. Tamborējot liekās domas pazūd, aizmirstas, tiek rasts pareizais risinājums situācijām. Tamborēšana ir stresa mazināšanas līdzeklis. Rokdarbi, īpaši adīšana un tamborēšana, attīsta abas smadzeņu puslodes. Priecājos, ka arī skolās, mājturības stundās joprojām meitenes apgūst dažādus rokdarbus. Manuprāt, ikvienai meitenei ir jāzina pamati. Patīkami, ka senais atgriežas, piemēram, aušana. Un sievietes ir ļoti ieinteresētas apgūt jaunus rokdarbus. Priecājos, ka ir amatu skolas, rokdarbnieču pulciņi. Tas neļauj rokdarbiem pazust.
Ja nepieciešams, Linda var uzadīt zeķes, cimdus, šalles un cepures. Tāpat ir pamēģinājusi apsveikumu gatavošanu, kvilingu.
– Šie rokdarbi man patīk, bet īsti neuzrunā. Vienmēr ir saistījuši arī latviešu rokdarbi, piemēram, aušana. Patīk, bet laikam vēl nav pienācis tas īstais brīdis, lai pati sēstos pie stellēm un austu. Bet latviskais ir jūtams arī manos rokdarbos, jo jau ilgāku laiku top tautumeitas. Pati lelle tiek tamborēta, kleitu adu un izgatavoju raksturīgu vainadziņu. Mati top no dzijas, tos var sapīt bizēs vai atstāt izlaistus. Pēc šāda principa esmu gatavojusi arī balerīnu. Šis ir laikietilpīgs darbs, – atzīst Linda.
Lindai patīk arī pērļošana, sapnis ir uztamborēt maučus, bet šobrīd tam nav laika, jo jāsāk gatavoties nākamā gada simbola – vērša – tamborēšanai.
– Lai gan līdz jaunajam gadam vēl ir laiks, tomēr jaunā simbola tamborēšanai nepieciešams sagatavoties. Izmēģinu dažādas shēmas, variantus, lai atrastu to īsto un vislabāko rezultātu. Ir shēmas, kuras nevaru atkārtot. Patiesībā jau katrs darbiņš būs citādāks, lai gan izmantota tiek viena shēma. Arī shēmas tiek atlasītas izlases veidā. Tas ir radošs process, tāpēc nekas nav vienāds un identiski atkārtojams, – atzīst Linda Ozoliņa.
20.03.2020.