Vēsturiskā kara drāma „Dvēseļu putenis" pēc noskatīšanās vienaldzīgu neatstāja nevienu, katram raisot dažādas emocijas. Bet īpaši spilgtas tās bija tiem cilvēkiem, kuriem bija iespēja piedalīties filmas tapšanas procesā, arī filmējoties masu skatos.
Viens no šiem cilvēkiem ir praulēnietis Elvijs Sermonts, kam filmēšanās „Dvēseļu putenī" sniedza neaizmirstamas atmiņas, jaunu pieredzi un emocijas, kuras ir grūti aprakstīt vārdos.
Par to, ka ir iespēja piedalīties masu skatu filmēšanā, Elvijs uzzināja no krustmātes Ilzes Zavišas un ir ļoti pateicīgs par to.
– Viss norisinājās jau pirms diviem gadiem. Krustmāte internetā pamanīja informāciju, ka filmai „Dvēseļu putenis" tiek meklēti cilvēki masu skatu filmēšanai. Šo ziņu viņa nosūtīja man, un es nolēmu pamēģināt, – atceras Elvijs. – Pieteicos uz divām atlasēm, bet apstiprināja tikai vienā, un biju viens no 35 masu skatu dalībniekiem Ziemassvētku kaujās. Interese par iespēju filmēties masu skatos bija liela. Kā vēlāk uzzināju, pieteicās aptuveni 2000 cilvēku. Abas filmēšanas reizes bija paredzētas ziemā. Ziema man patīk. Jau sākumā likās, ka šis gadalaiks ir lielāks izaicinājums, tam piemīt skarbāki apstākļi. Skatoties no vēstures, tieši Ziemassvētku kaujas mani uzrunāja.
Ziemassvētku kauju filmēšana norisinājās naktī, un tieši šī nakts bija ļoti auksta – mīnus 15 grādu.
– Filmēšana ilga vienu nakti, apmēram līdz pieciem no rīta. Šajā naktī tika filmētas vairākas epizodes, katra no tām – vismaz desmit, varbūt pat vairāk reižu. Vispirms masu skatu dalībnieki tika iepazīstināti ar filmēšanas procesu, uzdevumiem. Režisors, filmēšanas grupa uzreiz atlasīja cilvēkus, kas jau būs miruši, un tos, kas dosies kaujā. Es biju pie dzīvajiem. Izrādīja filmēšanas laukumu. Bija pieaicināts Zemessardzes instruktors, kurš stāstīja, kā pareizi jāelpo, lai būtu dvaša. Lika mums gan piepumpēties, gan pietupties, lai tā izskatītos reāla. Bija jāskrien, jāslēpjas aiz kokiem, jāieņem vāciešu nocietinājums. Viss likās tik īsts. Tika pūsti dūmi, spridzināts, lai radītu to situāciju, kāda bija tolaik, kad šie notikumi norisinājās, – stāsta Elvijs Sermonts. – Komanda strādāja teicami. Katru reizi, kad tika kas uzspridzināts, visu ātri sakārtoja. Salika atpakaļ sūnas, cilvēks veda sniegu. Tika noslēptas visas pēdas. Laiks paskrēja ļoti ātri. Bija interesanti – vērot, kā komanda darbojas, pats filmēšanās process. Protams, nācās tēlot arī mirušo. Ziema pirms diviem gadiem tiešām bija auksta. Ložmetējkalna apkārtnē Tīreļpurvā, kur norisinājās filmēšana, bija neliels sniegs. Visa apkārtējā vide bija tāda savāda, ar īpašu auru. Tēlojot mirušo, bija jāguļ zemē. Lai gan tas nebija ilgi, bet – bieži, drēbes kļuva mitras un bija auksti. Bet mums bija iespēja sasildīties pie ugunskuriem, dzert siltu tēju.
Elvijam vēsture ir bijis tuvs priekšmets arī skolas laikā. Tāpēc iespēja filmēties tik nozīmīgā filmā vēl vairāk pastiprināja interesi par vēsturi.
– Ļoti interesanti bija izzināt simt gadu senus notikumus. Aptvert, kā strēlnieki cīnījās, lai Latvija būtu brīva. Ziemassvētku kaujas ir ievērojams fakts Latvijas vēsturē. Filmēšanās šajā filmā ļāva uzzināt vairāk par šiem notikumiem. Filmējoties mums bija iespēja sasildīties, atpūsties, bet tiem cilvēkiem, kuri cīnījās Tīreļpurvā, nebija tādas iespējas. Viņiem bija smagi apstākļi. Neviens viņiem nejautāja – vai tev ir auksti? Vai tu esi paēdis? Viņi cīnījās uz dzīvību un nāvi, – pārliecināts ir Elvijs. – Piesakoties uz filmēšanu, nevienā brīdī nedarīju to ar domu, ka es būšu zvaigzne. Tas viss notika, lai izzinātu šo procesu, pieņemtu jaunus izaicinājumus un tiktu galā ar dažādām situācijām. Nevienu mirkli nenožēloju, ka pieteicos. Laikam būtu žēl, ja šo iespēju būtu palaidis garām. Tāpat nebija arī satraukuma par filmēšanos. Vairāk domāju, vai varēšu izpildīt visu, ko liks, kā tiks pavadīts laiks. Vispirms tikāmies muzejā pie Nacionālā teātra, kur iedeva atbilstošus tērpus. Ģērbtuvēs gan deva mēteli un zābakus, cepuri, siksnu, gan pret parakstu izsniedza arī ieroci. Pašam bija jāatrod cimdi, kas atbilda laika posmam pirms 100 gadiem. Tika uzklāts grims. No šīm telpām ar autobusu devāmies uz filmēšanas vietu. Komanda bija liela. Norādījumus mums sniedza gan Uģis Olte, gan režisors Dzintars Dreibergs. Piedalījās kaskadieri no Krievijas. Bija arī galvenās lomas atveidotājs Oto Brantevics.
Jautāts, vai atkal piedalītos masu skatu filmēšanā, ja būtu tāda iespēja, Elvijs teic: – Filmēšana bija interesanta, aizraujoša. Esmu daudz ieguvis. Visvairāk novērtēju pieredzi, atmiņas. Ja manīšu, ka atkal kādā filmā būs nepieciešami masu skatu dalībnieki, pieteikšos. Protams, filmās, kas saistītas ar vēsturi. Šādas filmas man šķiet interesantākas. Pēc filmēšanās nespēju aptvert, ka tas ir noticis un tik ātri beidzies. Pēc tam pārdomājot to visu, bija neaprakstāmas emocijas. Pēc laika nāca tikai tā apziņa – jā, es tur biju un piedalījos. Šī iespēja vēl vairāk manī raisīja patriotismu. Manuprāt, tieši patriotisms kaut kur mūsdienās pazūd. Daudzi saka, ka cilvēki, kas dodas uz ārzemēm, nav patrioti. Es tam nepiekrītu. Par patriotu nevar saukt cilvēku, kurš noniecina savu valsti, dzimteni. Man patīk sava zeme, bet tas, kas notiek politiskā līmenī, bieži vien nav apvienojams ar mīlestību pret savu zemi, un cilvēki tikai šo iemeslu dēļ ir spiesti doties prom.
Foto no personiskā arhīva
07.02.2020.