Ir 1953. gada 1. septembris. Īsi pirms deviņiem pa liepu aleju, kas ved uz Madonas augstāko vietu, steidz jaunieši. Tumšie formastērpi ir kārtīgi izgludināti, baltās tenisa čībiņas vakarvakarā rūpīgi nobalsinātas ar zobu pulveri… Tādi ir viņi – esošie un topošie 1. vidusskolas audzēkņi. Tiem, kas nāk no Patkules, Sarkaņiem, Meirāniem, Praulienas un citām rajona vietām, skatiens bikli raugās augšup: kāda esi tu, mana jaunā skola, kādi būsiet jūs – mani skolotāji?
Vispirms stāsts par jums – mūsu skolotājiem, gaismas graudu sējējiem. Jau 55 gadi pagājuši kopš tās 1. septembra dienas, taču mēs droši varam teikt – mēs jūs patiesi cienījām un mīlējām.
Katra cilvēka vērtību un skaistumu taču nosaka viņa īpašās iezīmes, tas, ar ko viņš atšķiras no citiem. Mūsu skolotāji ir cilvēki ar bagātu garīgo pasauli. Laiks, kad katrs brīvāks vārds tiek uztverts ar aizdomām, skolotājiem nav viegls. Bet viņi prot mūs, visādi trūcīgos pēckara bērnus, mācīt un audzināt tā, lai mēs saprastu, kādas ir dzīves īstās vērtības.
Tās nav tikai grāmatu gudrības, tā ir dzīves skola. Mīli savu novadu, mīli savu vienīgo dzimteni Latviju – to mēs sajūtam arī vārdos nepateiktajā.
Mūsu klases audzinātāja ir Elza Tiltiņa, vācu valodas skolotāja, saukta vienkārši par Elziņu. Pārsteidz viņas vācu valodas zināšanas, brīžiem šķiet, ka mēs līdz šim vispār vācu valodu neesam mācījušies…
Lūk, Artūrs Treicis – skolas direktors un vēstures skolotājs. Neparasts pedagoga talants. Katra stunda ir kā maza izrāde: reizē ar skolotāja ienākšanu klasē, šķiet, paveras priekškars, uz skatuves nāk vēstures tēli, un mēs, skatītāji, elpu aizturējuši, sekojam līdzi notikumiem. No Lielās franču revolūcijas līdz latviešu streļķiem. Un te pēkšņi, runājot par Vāciju, skolotājs lasa Gēti vāciski… Aizrautīgi. Bet ir arī tīri praktiskas lietas: mēs protam konspektēt, mācāmies diskutēt un loģiski domāt, jo, atbildot uzdoto, nav jāpārstāsta grāmatā izlasītais, bet jāpasaka, kāpēc tā notika, kādas tam ir sekas. Arī starpbrīžos viņš parasti ir kopā ar mums. Tur, pirmajā stāvā, pie apaļās „bleķa" krāsns sildoties, tiek apspriesti Latvijas vēstures jautājumi, un tepat blakus, direktora kabinetā, var nokārtot diferencēto ieskaiti Latvijas vēsturē. (A. Treicis mums 11. klasē lasīja Latvijas vēstures kursu; programmā tas, protams, nebija paredzēts.) Viņš liek mums saprast, ka arī mēs esam vēstures veidotāji. Un kur tad vēl lielpilsētas koncertu un izrāžu apmeklējumi, kuru iniciators atkal ir direktors pats.
Latviešu valodu un literatūru mums māca paralēlklases audzinātāja Ausma Bergmane (Kauce). Jauna, stundās ļoti nopietna. Tā esot viņas pirmā darbavieta. Aizrautīgi māca Raini un Upīti. Literārie disputi, dzejoļu konkursi, karnevāli, kur satiekas gan Baiba un Uldis, gan Romeo un Džuljeta, gan Nataša Rostova un Andrejs Bolkonskis…
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 10.04.2008.
Autores: 11.b klases vārdā –
VIZBULĪTE PODNIECE,
AUSMA GOLDBERGA,
OLGA DREĢE,
RITA BROKA