Vakar sākās parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai par Valsts prezidenta apturētajiem likumu grozījumiem, kas paredz mainīt domes pilnvaru termiņu ārkārtas vēlēšanu gadījumā. Neatceros, ka 41 cilvēka, lai arī Saeimas deputātu, iniciatīva valstij būtu izmaksājusi ap miljonu eiro, bet tieši tik ir nepieciešams, lai CVK sarīkotu parakstu vākšanu.
Jā, parlamenta vairākuma iecerētās izmaiņas ne visi atbalsta un izprot, jo kāpēc gan kādai pašvaldības domei, ievēlētai ārkārtas vēlēšanās (lasi: Rīgai), būtu jādod garāks pilnvaru termiņš nekā pašai Saeimai vai Valsts prezidentam, kuriem ir noteikts četru gadu pilnvaru termiņš.
Taču – vai tāpēc ir jātērē tik lieli finanšu līdzekļi, ja jau iepriekš ir skaidrs, ka ir jābūt ļoti lielai vēlētāju aktivitātei, lai gūtu nepieciešamo atbalstu referenduma sarīkošanai (jāparakstās vismaz 154 868 pilsoņiem). Turklāt vēl lielāka aktivitāte, ja līdz tam nonāks, jāizrāda referendumā, kad tajā jāpiedalās vismaz pusei no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un jāgūst vairākuma atbalsts.
Kopš 1923. gada, kad Latvijā tika sarīkota pirmā tautas nobalsošana, pavisam ir notikuši 13 referendumi. Astoņos no tiem nav bijis nepieciešamā kvoruma, bet lielāko vēlētāju aktivitāti raisīja tautas nobalsošana 2012. gada februārī, kad bija jālemj, vai krievu valodai piešķirt oficiālas valsts valodas statusu. Viedokli pauda 1 098 593 balsstiesīgie, un 74,8% no tiem balsoja „pret", tādējādi pārliecinoši nosargājot latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Kopš 1923. gada ir notikušas arī deviņas parakstu vākšanas, bet tikai vienu reizi izdevās savākt nepieciešamo parakstu skaitu tautas nobalsošanas ierosināšanai.
Kā būs šoreiz? Ir iespējami vairāki scenāriji. Bet, ja netiek savākti nepieciešamie paraksti tautas nobalsošanas ierosināšanai, 41 Saeimas deputātam, kuru dēļ Valsts prezidentam E. Levitam uz diviem mēnešiem bija jāaptur likumu grozījumu publicēšana, būtu jānoliek savas deputāta pilnvaras. Turpretī, ja vēlētāju atbalsts ir pietiekams un referendums notiek, jāatkāpjas jau būtu pašam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem, reformu galvenajam virzītājspēkam.
Var jau saprast ministra vēlmi valsts galvaspilsētā pastumt malā tur tik ilgi valdījušo „Saskaņu" un atgūt Rīgu, ko, kā savulaik trāpīgi izteicās kāds mūsu laikraksta lasītājs, sociāldemokrāti 2001. gadā atdeva „bez neviena šāviena", jo par Rīgas mēru sociāldemokrāts Gundars Bojārs tika ievēlēts ar PCTVL atbalstu. Taču, ja kas noiet greizi – politiskajai atbildībai tomēr jābūt.
17.01.2020.