Reiz pirmatnējais cilvēks, ieraudzījis atspulgu ūdenī, saprata, ka redz sevi, nevis kādu citu – tas bija būtisks mirklis apziņas veidošanās procesā. Pirmie spoguļi bija gludas ūdens virsmas, tad cilvēki sāka izmantot pulētu kalnu kristālu, pirīta, obsidiāna virsmu, tad iemācījās lietot pulētus metāla diskus. Nelielus metāla spoguļus arheologi atrod jau bronzas laikmeta artefaktos, vēlāk tos lietoja senie ēģiptieši, grieķi, romieši.
Tajos bija grūti saskatīt krāsas, tie ātri zaudēja savu spožumu, kļuva blāvi. Stikla spoguļi radās, kad cilvēki apguva stikla pūšanas māku. Pirmo īsto spoguli 1279. gadā aprakstīja itāļu franciskāņu mūks Džons Pekams – stikla traukā ielej izkausētu alvu (vēlāk lietoja alvas dzīvsudraba amalgamu), kas atdziestot uzklājas stikla virsmai, pēc tam trauku sagriež. Spoguļi bija nedaudz izliekti un kropļoja attēlu, bet tas bija dzidrs un gaišs. XIII gs. Holandē apguva primitīvu spoguļu ražošanu, tai sekoja Flandrija un vācu meistaru pilsēta Nirnberga, kur 1373. gadā radās pirmais spoguļu cehs. 1407. gadā brāļi Danzalo de Gallo pārpirka flāmu patentu, un, lai gan spoguļus ražoja arī citur, Venēcija uz pusotru gadsimtu kļuva par izcilu spoguļu ražošanas monopolistu – tās meistari atstarojošajam slānim pievienoja zeltu un bronzu. Lai monopolu saglabātu, visiem meistariem stikla pūtējiem lika pārcelties uz Murano salu, bet 1454. gadā Venēcijas vadītāji izdeva likumu: „Ja stiklinieks pāries strādāt citā valstī, viņam pavēlēs atgriezties. Ja viņš neklausīs, viņa ģimeni ieslodzīs cietumā. Ja viņš arī tad negribēs atgriezties, tiks sūtīti cilvēki, lai viņu nogalinātu." Tā tiešām arī notika – indes bija viegli pieejamas. Venēcijas spoguļa cena līdzinājās neliela kuģa cenai, un, lai tos iegūtu, franču aristokrāti nereti pārdeva veselus īpašumus. Līdz mūsu dienām nonākušie skaitļi apgalvo, ka 100 × 65 cm liels spogulis maksāja vairāk nekā 8000 livru, bet tikpat liela Rafaela glezna – tikai 3000. XVI gs. sākumā Murano meistari brāļi Domeniko gareniski pārgrieza vēl karstu stikla cilindru un abas puses ar veltni izklāja uz vara plāksnes, iegūstot plakanu spoguli ar kristāldzidru, neizkropļotu attēlu. XVI gs. beigās Francijas karaliene Marija Mediči savam spoguļu kabinetam pasūtīja 119 spoguļu, samaksājot prātam netveramu summu. Venēcijas meistari atbildēja ar tikpat karalisku žestu – uzdāvināja karalienei dārgakmeņiem izrotātu spoguli; pasaules dārgākais spogulis tagad glabājas Luvrā. Francijas karaliene Austrijas Anna ballē parādījās kleitā, ko rotāja spogulīši un sveču gaismā pasakaini mirdzēja. Kleitas izmaksas bija fantastiskas. Finanšu ministrs Kolbērs, saprazdams, ka pret modi cīnīties veltīgi, lai valsts neizputētu, pārvilināja dažus Murano meistarus ar ģimenēm. Tos, protams, noindēja, bet franči jau paši bija iemācījušie gatavot spoguļus, un 1665. gadā Tur-de-Vilē darbu sāka pirmā spoguļu manufaktūra.
10.01.2020.