– Latvijā ir daudz sirsnīgu cilvēku, kas ir gatavi palīdzēt gan ar padomu, gan īstenot dažādas šķietami trakas idejas. Nav jābaidās lūgt padomu vai palīdzību, jo viens pats nav cīnītājs. Realizējot kādu projektu, komanda ir pats svarīgākais – visas mazākās detaļas ir svarīgas, visi iesaistītie ir svarīgi. Ja katrs izdara nedaudz vairāk par 100%, paveiktais eksplodē un sasniedz augstāko iespējamo rezultātu, – tā uzskata lubāniete, sabiedrisko attiecību speciāliste GITA SAUKA. Viņas publikācijas var lasīt arī laikrakstā "Stars". Sarunas turpinājumā aicināju pastāstīt par ikdienas darbiem un domām, strādājot sabiedrisko attiecību un komunikācijas aģentūrā "One Comunications".
– Kā veidojies ceļš līdz profesijas izvēlei un darbam sabiedrisko attiecību jomā?
– Tāpat kā jebkur citur – ejot, nemitīgi pārvietojoties un darot. Bet, ja nopietni, komunikācija un lietas, ko dara šajā profesijā, mani vienmēr saistījušas. Studējot Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātē, iegūstot sociālo zinātņu grādu politoloģijā, izgāju vairākas prakses ministrijās, kur Iekšlietu ministrijā, Ārlietu ministrijā trāpījās tieši sabiedrisko attiecību nodaļas. Pēc universitātes absolvēšanas darbu turpināju Eiropas Parlamentā, un ikdienas darba pienākumos bija arī krietni daudz no komunikācijas.
Tēls, personība un tas, kā tam ir jāizskatās publiskajā telpā, mani vienmēr ir interesējis, tāpēc novērtēju iespēju strādāt sabiedrisko attiecību aģentūrā, kur to visu var darīt ikdienā. Turklāt nemitīgi plānot, ko un kā darīt labāk un efektīvāk. Aģentūras specifika un to ietverošā projektu un klientu mainība pieprasa spēt ļoti ātri apgūt jaunu informāciju, kas pirms tam nav vispār zināma vai saprotama. Tieši tā iemesla dēļ – pelēkās šūnas darba nedēļas beigās jūtas labi pastrādājušas.
– Ar ko nodarbojies ikdienā?
– Šī profesija tik tiešām pieprasa jaunu zināšanu uzkrāšanu katru dienu. Tāpat ārpus darba esmu iestājusies RSU Eiropas studiju fakultātes maģistrantūrā, lai papildus, piemēram, iekšpolitiskajiem jautājumiem būtu neliels papildu spiediens sekot līdzi tam, kas notiek pasaulē. Pabeigts pirmais pusgads, un varu teikt, ka mana iecere – atrašanās motivējošā mācību vidē, kur gūstu zināšanas sev, – ir piepildījusies.
Liela daļa no ikdienas darba pienākumiem ir dažādu rakstisku darbu sagatavošana. Godīgi sakot, veids, kā iemācīties rakstīt dažādus tekstus ļoti dažādām auditorijām, ir – ļoti daudz rakstot un esot starp cilvēkiem, kuri nebaidās kritizēt un ieteikt, iespējams, labāku variantu. Grūti jau nav uzrakstīt gramatiski pareizu un stilistiski skanīgu tekstu, bet gan uzrakstīt tā, lai lasītājam būtu interesanti un, galvenais, saprotami. No tā var secināt vēl kādu būtisku lietu – kā sabiedrisko attiecību speciālistei man ir jāspēj konsultēt un ieteikt labākos soļus ārējā komunikācijā, tajā pašā laikā man nav jāpārzina visas detaļas, jo tas, interesanti atzīmēt, var traucēt to saprotamā valodā paskaidrot plašākai sabiedrībai. Tas gan nenozīmē, ka var strādāt pavirši – nē, ir būtiski nekļūdīties, pretējā gadījumā – pašai nāksies kļūdu labot, ieguldot papildu darbu.
Lai gan ikdienā darbojamies ar vairākiem klientiem jau vairāk nekā gadu, ir projekti un pasākumi, kur sadarbojamies uz salīdzinoši īsu laiku, piemēram, vienu vai divus mēnešus. Viens no Madonas puses piemēriem bija pasaules čempionāts rollerslēpošanā, kuram komunikāciju nodrošinājām tikai vasaras laikā.
– Ko deva komunikācijas nodrošināšana pasaules čempionāta posmā rollerslēpošanā, kas notika Madonā?
– Personīgi man, lai gan es iepriekš daudz nezināju par šī sporta veida tehniskajām niansēm, šī bija iespēja to uzzināt, strādājot kopā ar cilvēkiem, kuri ar šiem jautājumiem darbojas ikdienā. Un… kas par enerģiju! Tik ļoti pozitīvi uzlādējos pirms šī pasākuma un tā laikā. Līdzīgi vasarā bija arī ar festivālu Country Bauska. Tomēr pēc šādiem projektiem parasti prasās pēc pāris dienu brīvdienām, ko reizēm sanāk ieplānot darba grafikā, reizēm ne. Pēc tādiem projektiem, kad tie beigušies, parasti ir tādas kā "paģiras".
– Kāda ir tava saikne ar Madonas novadu, dzimto vietu?
– Esmu dzimusi Madonā, bet skolas gadus, ieskaitot vidusskolas vecumu, pavadīju Lubānā. Joprojām varu paust tikai labākās atsauksmes par Lubānas vidusskolu un skolas pedagogiem. Īpaši siltas atmiņas man ir par klases audzinātāju Marutu Losevu un latviešu valodas un literatūras skolotāju Aiju Andersoni, kas iemācīja ne tikai pareizi komatus teikumā ielikt, bet arī zinātkāri un entuziasmu jaunu lietu apgūšanai.
Esmu savas dzimtās puses patriote. Patiesību sakot, pašreiz esmu procesā, lai izpētītu sava vectēva atmiņas par viņa jaunības gadiem Lubānas pusē un izsūtījumu uz Sibīriju. Ja kāds ir gatavs palīdzēt ar padomu par iespējamo stāstu grāmatas izveidi vai izstādi, kas varētu ieskicēt dzīvi minētajos laika posmos, būšu pateicīga, ja sazināsities ar mani. Vectēvam biju to apsolījusi, un tagad esmu radošajā procesā, lai izdomātu vispiemērotāko formātu. Materiāls tik tiešām ir autentisks un, manuprāt, šķistu interesants arī plašākai auditorijai.
Madonā sanāk viesoties diezgan bieži, arī novērtēju, kādu attīstības kursu pilsēta un novads pēdējos gados uzņēmis. Sakarā ar demogrāfiskajiem izaicinājumiem, kas nākotnē ir neizbēgami, svarīgi, lai investīcijas būtu ilgtermiņa un kalpotu kā pilsētas, tā apkārtējo pagastu un novadu vajadzībām.
Strādājot ar dažādiem projektiem, arī citas Latvijas pilsētas nestāv uz vietas, konkurence starp pašvaldībām kā tūrisma, tā investīciju vidū ir liela, tāpēc svarīgi meklēt saķeres punktus, ar ko atšķirties, lai cilvēki izvēlētos Madonu kā savu brīvdienu galamērķi un kā vietu, kur audzināt bērnus, uzsākt savu biznesu.
– Vai esi izmantojusi iespējas pabūt ārzemēs? Kas kalpojis pieredzei?
– Ceļošana ir viens no mūsu ģimenes brīvā laika pavadīšanas veidiem. Interese par Latvijas vēsturi un dabu daļēji radusies no tā, ka bērnībā tētis mūs vienmēr veda tuvākās un tālākās ekskursijās. Ja bija brīvdiena, piknika grozs mašīnā un aiziet! Izbraukājām kā Latgali, tā Kurzemi. Taisnību sakot, arī tagad – īpaši gada siltajā laikā, darām līdzīgi. Septembra sākumā pirmo reizi biju pie Sietiņieža, Valmieras pusē. Burvīga vieta – noteikti aizbrauciet!
Ik pa laikam sanāk šur tur aizbraukt arī uz ārvalstīm. Pašreiz esmu iesaistījusies vienā Eiropas Savienības projektā par starpkultūru attiecībām biznesā. Tā ietvaros apmeklētas savstarpējās tikšanās Polijā un Itālijā, rudenī uzņēmu projekta biedrus Rīgā, bet nākamajā gadā, projektu pabeidzot, galamērķim izraudzīta Islande, Itālija un Turcija.
– Kādas valodas pārzini? Kā padodas sarunas ar ārzemniekiem?
– Tekoši komunicēt spēju latviešu un angļu valodā. Krievu valodu saprotu, bet pati komunikācija nav tik raita. Lai valoda būtu "dzīva", svarīgi meklēt veidus, kā nodrošināt regulāru komunikāciju. Tāpat saskarsme ar citu kultūru cilvēkiem jau vien iemāca ļoti daudz. Komunikācijas prasmes noder arī dažādos projektos, kuros nodrošinām mediju attiecības. Manā gadījumā runāju par angļu valodu, un būtu grūti iedomāties, ka šo valodu nepārzinātu. Apkārt ir daudz informācijas, kas nav pieejama latviešu valodā, būtu skumīgi, ja tā ietu secen.
Pieredzi savā ziņā devis darbs Īrijas vēstniecībā Latvijā, kur strādāju studiju laikā, tāpat arī dažādu pasākumu un projektu organizēšana Īrijas-Latvijas Tirdzniecības kamerā, kur ar lielāko prieku viesojos vēl tagad. Tur esmu iepazinusies ar cilvēkiem, kuriem vēl arvien varu lūgt padomu.
– Joprojām daudz raksti par Madonas attīstību. Kā tai seko līdzi, kuras ir jomas, ko vairāk pārzini?
– Ikdienas darbs sabiedrisko attiecību aģentūrā nozīmē katru rītu sākt ar jaunāko ziņu izlasīšanu. Lasu gan nacionālo, gan reģionālo presi, tostarp arī laikrakstu "Stars". Tāpat sekoju Madonas novada pašvaldības aktualitātēm. Pēdējā gada laikā īstenotie projekti Madonas pusē ir ļāvuši arī daudz lielākā mērā izprast novada aktualitātes plašākā kontekstā – kādi ir īstenojamie mērķi ilgtermiņā un kāds ir ceļa posms, ko nepieciešams mērot, lai sasniegtu iecerēto.
– Vai ir kāds pašreizējā dzīves posma moto?
– "Diena tad atnāks pati, un pati atnāks nakts pie tevis. Un nekur nav jāskrien, un ne pēc kā nav jāsteidzas, ir tikai jājūt lietu ritms un jāatrod sevi pašu šais ritmos." (Imants Ziedonis)
Nepārtraukti asināt prātu un nebaidīties izteikt savu viedokli. Kā citādāk kļūt sadzirdētai? Kā citādāk palīdzēt citiem? Nav jābaidās no grūtībām un izaicinošu ideju realizācijas – no tām var iemācīties visvairāk, īpaši, ja ar pirmo reizi neizdodas.
Tāpat svarīgi paturēt prātā, ka visu pasaulē nav iespējams ietekmēt un mainīt, būtu muļķīgi par to nemitīgi pārdzīvot. Izdarīt iespējamo labāko konkrētajā situācijā.
08.01.2020.