Ir Ziemassvētku laiks – laiks, kad gatavojam lielākas vai mazākas dāvaniņas. Parasti piedomājam par dāvanas saņēmēju, par iesaiņojumu utt. Te arī ir līdzīgi, jo cienījamā Apeles kundze grib dāvināt valstij Gaiziņkalna virsotni.
Tikai šī dāvana ir tāda galīgi neiesaiņota un vēl ar noteikumiem. Tas ir tāpat kā kādam dāvināt garšīgas konfektes, bet ar nosacījumu, ka dāvanas saņēmējam jāsagādā skaists kristāla trauks, kur konfektes sabērt, kārtīgs ozolkoka galds, pārklāts ar tautisku galdautu, uz kā šo skaisto trauku uzlikt. Man galīgi nav saprotami noteikumi. Labi, lai kalnā plīvo valsts karogs. Vēl varētu saprast, ka tur varētu būt saules pulkstenis, bet kāpēc tur jābūt Tālavas taurētājam? Tālavas politiskais un saimnieciskais centrs ir atradies Beverīnas pilskalnā (tagadējā Trikāta), Tālavas zemes tikai maza maliņa ir iestiepusies Madonas rajona teritorijā un nekādi nav saistīta ar Gaiziņkalnu. Un kāpēc šīs iegribas ir jāizpilda (dāvanas saņēmējam) valstij? Man tas neliekas pieņemami. Tautai neviens nav prasījis – vai mēs to gribam? Tas ir viena vai dažu cilvēku paģērējums. Man liekas, ka dāvinātāja grib izlikties labā feja, bet viņas iegribas lai izpilda kāds cits.
Varbūt kāds zemes īpašnieks var valstij uzdāvināt pāris hektāru zemes bez noteikumiem un tauta varētu no visas Latvijas savest pa maisiņam zemes un uzbērt kalnu, kas ir vēl augstāks par Gaiziņkalnu. Tas būtu lētāk, un latvieši varētu vienot spēkus kopējam darbam.
Ar cieņu – RUTA ŠĒNBERGA
Kalsnavas pagastā
27.12.2019.