Gada nogalē ierasts veidot nozīmīgāko notikumu apkopojumu, un arī man, gatavojoties šai publikācijai, bija līdzīga iecere, taču viss, kas šobrīd norisinās par un ap Aivaru Lembergu, tomēr lika izvēlēties vienu tēmu, kas ir šā gada centrālais notikums politikā.
Šis apgalvojums liek apjaust, cik nozīmīga ir bijusi Aivara Lemberga loma Latvijas politikā.
Kas notika?
Sausā versija par to, kas ir noticis: pirms pusotras nedēļas Latvija pēkšņi uzzināja, ka ASV iekļāvušas Globālajā Magņitska sankciju sarakstā savdabīgā statusā esošo (it kā Ventspils domes priekšsēdētājs, it kā atstādināts no pienākumu pildīšanas) Aivaru Lembergu, kā arī Ventspils brīvostas pārvaldi, Ventspils Attīstības aģentūru, Biznesa attīstības asociāciju un Latvijas Tranzīta biznesa asociāciju. ASV pie viena piedraudēja, ka jebkurš, kurš veiks finanšu pārskaitījumus sankcionētajām personām, arī var tikt pakļauts ASV sankcijām. Sankcijas savā būtībā nozīmē tādu spitālīgā statusa noteikšanu – mēs tevi savā valstī nelaižam, ar tevi nesadarbojamies un nesadarbojamies ar tiem, kas sadarbojas ar tevi. Protams, ja, piemēram, Latvija piedraud ar šādām sankcijām, skāde parasti būs vien kādai Putinam simpatizējošai slavas norietā esošai Krievijas estrādes zvaigznei, kas vēlas koncertēt vai iegādāties īpašumu Latvijā. Savukārt, ja sankciju subjekts ir ASV, sankciju iedarbība ir krietni vien lielāka.
Latvijas valdība, neizrādot lielu uztraukumu par Aivaru Lembergu un viņa spēju dažas dienas izdzīvot bez iztikas līdzekļiem, kā arī Lemberga Ventspils ilggadējām barotnēm – aģentūru un asociāciju, centās glābt Ventspils brīvostu, jo sankcijas pret to nozīmētu triecienu Latvijas ekonomikai. Latvijas diplomātu pārrunas ar ASV amatpersonām vainagojās ar panākumiem, un jau 18. decembra vakarpusē ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nacionālajos plašsaziņas līdzekļos ar lepnumu vīteroja, ka Ventspils brīvosta un brīvostas pārvalde ir izņemta no ASV sankciju saraksta, vienlaikus ar neslēptu nepatiku – pārfrāzēju – piebilda, ka pārējās organizācijas, kam noteiktas sankcijas, var „iet ieskrieties", jo tās ir mākslīgi veidojumi ar neeksistējošu ietekmi uz Latvijas ekonomiku.
Šobrīd esam situācijā, kad liela daļa politiķu atviegloti nopūšas, sakot – „beidzot!". Zaļo un Zemnieku savienības vadību sagaida nepatīkams brauciens uz Ventspili, visticamāk, ar vēstījumu – „Aivar, ar tevi bija labi, taču nu mums jādzīvo šķirti", bet sabiedrībai no visas šīs epopejas, kas joprojām attīstās, jāizdara savi secinājumi.
„Lembergs nav vainīgs!"
Aivars Lembergs ir bijusi centrālā persona Latvijas ekonomikā teju trīs desmitgades. Tāda savdabīga atjaunotās Latvijas vienojošā ass. Līdzīgi kā Krievijā vesela paaudze ir uzaugusi, TV ekrānos redzot tikai Vladimira Putina ģīmi, uz mirkli pazibot vien Dmitrijam Medvedevam, tā Latvijā Lembergs un viņa vārds ir bijis mūžam klātesošs, kad runājam par politiskajiem un bieži vien arī ekonomiskajiem procesiem valstī. Liels gods piejūras pilsētas mēram.
Bez ironijas var teikt, ka pēdējās desmitgadēs Aivars Lembergs lielai daļai sabiedrības ir bijis teju kā nacionālais varonis. Viņa vadītā pilsēta ir sakārtota, viņa komentāri par procesiem valstī ir asi un interesanti, viņa ģērbšanās stils (pēdējos gados) ir ekstravagants. Viņš, kaut arī vairākkārt tiesāts, nav notiesāts. Viņš nekad neatvainojas. Viņš parasti nav oligarhs, taču brīžos, kad ir, tad mūsu – Latvijas, nevis kaut kādas Krievijas vai ASV. Tik tiešām – nacionālo romantismu iemiesojošs mistificēts tēls. Ja tiktu gleznots Lemberga portrets, tā fonu visveiksmīgāk aizpildītu pusmūža un vecāka gadagājuma sievietes, kas viņu ar negaistošu entuziasmu sagaida gan reizēs, kad Lembergu izlaiž no cietuma, gan tiesas zālēs, gan pilsētas svētkos. Tas visprecīzāk raksturo tautas daļas attieksmi pret šo personu. Gan jau katrs no mums būs dzirdējis kādu sakām – „jā, iespējams, viņš zog – visi zog, bet paskaties, kāda ir Ventspils!" – vai arī – „tad jau labāk, ka pašu cilvēks, nevis kaut kādi ārzemnieki" un „nav ko līst citu makā" (pat ja tā saturs iegūts ļoti apšaubāmā veidā). Verdziska domāšana un filosofija, priecājoties par „veiksmīgiem" cilvēkiem, kuri pie savām bagātībām tikuši jau esošo resursu pārdales, ne jaunu radīšanas ceļā, ir tā, kas liecina, ka nekur tālāk par pēckomunisma mežonīgā kapitālisma izpratni, diemžēl, neesam tikuši.
Pazemojums
Lemberga epopeja ar, šķiet, jau saskatāmu tās atrisinājumu nav nekas tāds, par ko mums kā civilizētai Eiropas valstij vajadzētu priecāties. Tieši pretēji – pārņem pazemojuma izjūta par to, ka nepieciešama ārēja spēka iejaukšanās, lai savā valstī tiktu galā ar vienu no absurdākajām iekšpolitiskajām situācijām. Tas tikai pierāda, kādā stadijā ir mūsu politiskā kultūra, pilsoniskās sabiedrības attīstība un tiesu varas (maz)spēja.
Ir pazemojoši, ka procentuāli liela mūsu sabiedrības daļa spēj neviltoti priecāties par to, ka ir cilvēki, kuri, visu mūžu nostrādājot valsts darbā, spēj sevi un savas ģimenes padarīt par multimiljonāriem. Ir pazemojoši, ka mūsu valstī tiesvedība var ilgt 13 gadu un nenonākt līdz spriedumam. Ir pazemojoši, ka politiķi par normu var uzskatīt savas otrās algas saņemšanu „stipendijas" formātā, apmaiņā piedāvājot savu likumdevēju pakalpojumu. Ir pazemojoši, ka valsts, kuru pašu šobrīd var uzskatīt par morāli bankrotējušu, korupcijas un interešu konfliktos ierautu, nemaz nerunājot par globālu sociālu un ekoloģisku katastrofu izraisošu, ierāda Latvijai to vietu, kuru tā ir pelnījusi. Ja mūsu politiķiem pietiktu veselā saprāta, viņi šobrīd neskrietu uzvaras apļus Rīgas centrā, nešautu salūtu un nedzertu šampanieti. Viņiem, tāpat kā viņu priekštečiem, šis būtu īstais laiks sākt kaisīt sev uz galvas pelnus, atzīstoties sabiedrībai savā politiskajā nespējā. Bet nemānīsim sevi – viņi to nav darījuši iepriekš, un arī šoreiz pašizvērtējuma nebūs.
20.12.2019.