Vestienas pagasta saimniecībā "Piekūni" vides gide un pirtniece Anita Ločmele uzskata, ka ikvienā gadalaikā var doties dabā un smelties enerģiju. Ne tikai vasarā, arī tagad, kad lūkojam pēc egles, priedes vai kadiķa zara, kādas smilgas vai čiekura.
"Piekūnu" saimniece Anita Ločmele, 9. decembrī saņemot kultūras zīmi "Latviskais mantojums", kas piešķirta par latvisko pirts tradīciju uzturēšanu un dabas daudzināšanu, rosina atrauties no steigas, atrast brīdi pastaigai, ko tagad moderni dēvē par peldi dabā. "Piekūnos" piedāvā latviskos pirts rituālus, kur pēršanās process apvienots ar tautasdziesmām un zāļu tējām, kā arī mācoties prieku un pateicību par dabas dāvanām.
Anita Ločmele skaidro: – Kad atbrauc uz "Piekūnu" pirtiņu, pirts rituāls ir jāsaprot daudz plašāk – vispirms tā ir iešana dabā. Manuprāt, dabas lietas ietilpst pirts baudījumā. Īsta pirts nav bez pastaigas dabā. Vasarā mājās nākam ar pilniem klēpjiem augu, ko katrs izvēlas savām slotiņām. Patlaban var sameklēt kādu mazu egles, priedes, kadiķa zariņu – savai svētībai. Visi kadiķi – gan meitenes, gan puikas – ir stādīti, buki tos regulāri nobada, tomēr zilās odziņas vēl var atrast un pagaršot.
"Piekūnos" vides gide Anita Ločmele mūs izvadā pa meža un lauku takām un pakavējas pie visiem dabas objektiem. Ar katru saistās kāds stāsts. Piemēram, uzkāpjot Smieklu kalniņā, uzzinām, ka 1988. gadā tika nopirkta māja bez ceļa, bet ziemā te, atbraucot slēpotāju "Sniedziņam", cilvēki laidās no kalna un, nenovaldot slēpes, iekrita bezmaz mājā. Smieklu kalniņā ir iekārtota atpūtas vieta, no kurienes paveras skaists skats uz apkārtni. Pie bērziem pakavējoties, var palūgt no Dieviņa to, ko kuram vajag. Vislabāk, ja domas pasaka skaļi un prot lietot vārdus "lūdzu" un "paldies". Jaunākais objekts ir izdomātais Zvaigžņu namiņš, kur vasarā varēs gulēt un skatīties zvaigznēs, bet nelielā estrādīte domāta koncertiem. Vasarā par vides objektiem kalpo arī siena zārdi.
Izejam labirintu, kurā iekļūstot ir jāļaujas dabai. "Virpulī", ejot pa nopļautas zāles apļiem (satikšanās un sirds virpulis), katrs domā savas domas, ieklausās sevī, un vislabāk, ja var nesteigties. Arī tagad, kad zāli klāj sarma, labirintu ejot, var ieelpot svaigo gaisu, priecāties par sauli, dabu.
Tālāk uzmanību saista egļu aleja, ozola jumis, līks bērzs, kas apvijies ap kārklu, egļu māmiņas, tiltiņš pāri strautiņiem, kur jāiedomājas vēlēšanās.
– Dzīvojam brīnišķīgā vietā, un šo vietu visvairāk bauda tie, kas atbrauc no pilsētas, no steigas. Te cilvēks vienkārši labi jūtas, un nekas īpašs nav jādara, vien jāļaujas.
Dabas mīļotājiem tiek piedāvātas "Piekūnu klejojumu takas" un citas takas.
ES LIFE daba projektā "Biotopu apsaimniekošanas pilnveidošana Natura 2000 teritorijā – Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus" – savulaik tika izveidota un atklāta "Sirds-Mīlestības taka", "Ezera-Meža taka". Klāt nākušas arī citas, ko saimnieki – Ločmeļu ģimene – paši izveidojuši.
Brīvdienu mājā "Piekūni" katrs pēc izvēles var doties savās takās, var kopā ar gidu iepazīt un nosaukt vārdā Latvijas kokus un neparastākus augus. Kā saka Anita, dakteris un draugs ir augs. Ejot dabā, notiek bezkontakta masāža. Termins "pelde" šajā gadījumā nav saistīts ar ūdeni un peldēšanos, bet ar gremdēšanos dabā, pieredzes uzsūkšanu, izmantojot visas savas maņas. Patlaban uzmanība tiek veltīta skujkokiem – kadiķim, eglei, priedei, bet vasarā var aplūkot pļavu augus, te jūlijā uzzied arī savvaļas gladiolas.
Gaiziņa tuvuma izjūta ir dievīga. Taču vērīgākie ieraudzīs ne tikai Gaiziņkalnu, arī Vēja kalnu, Dravēnu kalnu, Sniegaiņu kalnu, Raugu kalnu un Sirdskalnu, uzzinās par Sirds avotu, Sirdskalna avotu, Talejas ezeru, Žautrīti, Sirds mīlestības akmeni jeb Dravēnu muldakmeni un citus dabas jaukumus, varēs ieklausīties klusumā, vērot putnus un pat sastapt dzīvniekus.
– Man nav pelēka laika, cenšos dienas iekrāsot. Tas, kā dzīvosim, ir atkarīgs no pašiem – ir drēbes, rotas, sievietēm – brunči, un ne vienmēr rudens īsajās dienās ir jādedz sveces. Katrs dabas un lauku tūrisma piekritējs, ja dodas izzināt apkārtni, atrod ko savu, izvēlas ilgāk pabūt vai nu meža takās, vai pļavā. Varam piedāvāt programmu visai dienai, un nebūs garlaicīgi, – atklāj saimniece.
Anita Ločmele atzīst, ka ir svarīgi, lai kaut kas uzrunātu sirdi – kāds koks, akmens, augs. Jēga ir prasmē atpūsties, relaksēties, un visvienkāršākā un efektīvākā ir dabas terapija.
Ja grib pirts baudījumu, dabā cilvēki vispirms nomierinās no stresainās dzīves, tad uz pirtiņu dodas mierīgāki, ar savām dabā salasītajām slotām, lūdzot sev veselību, imunitāti, laimes izjūtu, harmoniju, mierīgu prātu, kā arī pasakot paldies. Kādreiz pirtiņa tika uzcelta ar domu, lai būtu pašiem un ciemiņiem. Tad populārāks kļuva lauku tūrisms.
Anita dalās viedoklī: – Var jau meklēt savu vietu laukos, bet īstenībā ir jāļaujas. Cilvēki no malas pasaka, kas ir jādara. Daudzās lietās paļaujos uz to, ko Visu Varētājs piedāvā. Tam, ko dara, ir jāpatīk, un tas jau tautasdziesmā teikts: "Laukā eimu, pirtī teku -/ visa mana dzīvošana,/ visa mana dvēselīte -/ ar Dieviņu runājot." "Piekūnos" uz pirti neatbrauc ļoti daudz cilvēku, bet atbrauc tie, kam ir jāatbrauc. Katram ir sava vieta, savas slotiņas, savs piegājiens, sava enerģija un savas tautasdziesmas. Pirtī lieti noder arī tējas, ziemā – skuju dzēriens, ingvers.
Anita pārfrāzē tautasdziesmas vārdus: "Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā. Dod, Dieviņi, otram dot "un no otra mīļi lūgt"." Tā ir enerģijas apmaiņa, un mums ir jāmainās, jāprot gan dot, gan lūgt, kas nav viegli. Pasaule pastāv uz apmaiņu.
Vaicāta, kur tiks piestiprināta kultūras zīme "Latviskais mantojums", Anita Ločmele atbild: – Vēl domāsim, vai pie Saules birzs vai citur.
13.12.2019.