Praulienas pagastā, Lūzas pusē, atrodas piemājas saimniecība "Lejnieki", kur strādā tēvs Ilmārs Ūdris, dēls Arnis un vedekla Jolanta. Uz šo saimniecību grūti nokļūt, braucot pa dubļaino un bedraino ceļu. "Lejniekos" apsaimnieko apmēram 60 hektāru zemes. Ūdru ģimene nodarbojas ar divām svarīgām lietām – lopkopību un biškopību.
Praulienas pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks Rihards Saulītis saka, ka "Lejniekos" rosās darbīgi, strādīgi cilvēki, kas paveikuši daudz. Lūzas puses zemīte nav dāsna, tā jāmēslo, tikai tad tur izaugs zāle, kas nepieciešama lopbarībai. Saimniecības kūtī šobrīd atrodas 17 slaucamo govju. Vēl aug un pieņemas spēkā jaunlopi. Bet bišu saimju jau ir apmēram divi simti.
Kā sākās saimniekošana piemājas saimniecībā "Lejnieki", par to vislabāk var pastāstīt Ilmārs Ūdris.
– Savā laikā šīs mājas, kur tagad dzīvojam un saimniekojam, nopirkām. Kad deviņdesmito gadu sākumā notika pārmaiņas, bija jādomā, ko tālāk darīt. Nolēmām sākt saimniekot paši.
Bija jāizdzīvo. Es vēl iekļuvu tā sauktajos Breša zemniekos. Pat tagad atceros, ka man pasniedza Breša zemnieka apliecību ar 101. numuru. Mūs arī īpaši atbalstīja. Iesākumam saņēmu finansiālu atbalstu vairāku tūkstošu rubļu apmērā, piebraucamo ceļu pie mājām ierīkoja, to pašu, pa kuru mūsu sētā iebraucāt. Jā, es biju Breša zemnieku vidū. Bet jāsaka godīgi – ir ļoti nopietni jāstrādā, daudz jāstrādā. Taisnība vien ir tiem, kas saka – lai kļūtu par zemnieku, bija jābūt mazliet trakam, jābūt lielai uzņēmībai. Sākumā "Lejniekos" bija 25 hektāri zemes.
Kad sākām turēt vairāk lopu, izrādījās, ka ir par maz tīrumu. Tagad jau ir ap 60 hektāru zemes. Sākums bija grūts. Tagad lielāks saimniekotājs ir dēls un vedekla.
– Jā, var redzēt, ka jūsu pagalmā tehnikas daudz. Ir traktori, piekabes, siena rullētājs un daudz kas cits.
– Tehniku esam sagādājuši. Visu, kas mūsu piemājas saimniecībā nepieciešams. Citādāk jau nevar. Ja kaut kas strādājot salūst, pašam vien jāremontē. Labi, ka varu pats sametināt un izvirpot. Tagad esmu priecīgs, ka kādreiz Jāņmuižas profesionāli tehniskajā vidusskolā kļuvu par plaša profila mehanizatoru. Daudz ko iemācījos darbā, strādājot par traktoristu bijušajā lielsaimniecībā. Mums citu iespēju nav, kā vien visu darīt pašiem. Šajā piemājas saimniecībā, kā tagad saka, esmu tikai darba ņēmējs, bet mana vedekla ir slaukšanas operatore.
Vaicāju arī dēlam Arnim Ūdrim, kāds bija darbu sākums piemājas saimniecībā. Arņa pārziņā ir visas divsimt bišu saimes, kas atrodas deviņās dažādās vietās mūsu rajonā. Tad jau iznāk, ka Arnim no agra pavasara līdz vēlam rudenim, kad bites dodas ziemas miegā, jābrauc no vienas vietas uz otru. Saka, ka par bitēm nekad neko nevar zināt…
– 1991. gadā atgriezos no armijas. Dienēju uz atomzemūdenes, kas bāzējās Murmanskā. Kuģojām pa Ziemeļu ledus okeānu. Dienesta laiks armijā bija interesants. Kad atgriezos mājās, radās problēma, ko darīt. Mālpils tehnikumā ieguvu celtnieka tehniķa specialitāti. Bet ko savā saimniecībā daudz būvēsi, radās ideja par biškopību. Sava nozīme bija tam, ka mani vecvecāki nodarbojās ar bitēm, kaut ko par darbīgajiem kukaiņiem zināju. Iesākumā man bija tikai viena bišu saime. Pamazām to kļuva vairāk, un biškopība man iepatikās.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 05.04.2008.
Autors: GUNĀRS ZEMZARS
OĻĢERTA SKUJAS foto