Šonedēļ dzīvojam patriotiskā noskaņojumā, kā jau tas ierasti notiek, 18. novembri sagaidot.
Latvijas valsts atzīmē 101. dzimšanas dienu, un tā jau ir jauna gadsimta vēsture, ko šodien visi kopā veidojam.
Pagājušajā gadā patriotisma uzplūdos adīja cimdus, auda tautastērpus, rīkoja tautisko rokdarbu izstādes, meklēja dižkokus un sakopa piemiņas vietas, sveica simtgades bērnus, šogad vairāk pakavējamies pie Latvijas Brīvības cīņu vēstures, kas ļāva proklamēt savu valsti.
Noskatoties režisora Dzintara Dreiberga vēsturisko drāmu "Dvēseļu putenis", manuprāt, virsuzdevums ir paveikts – novērtējam, kā Latvijas valstij brīvība izcīnīta un cik tā ir trausla un sargājama, kāda tā ir laime – dzīvot miera apstākļos, un, ja ir miers, tad mums ir pats svarīgākais, nekā netrūkst, ja rokas, kājas un galva savā vietā. Vēl vairāk – dzīvojam labāk, nekā jebkad agrāk, bet vienalga nepietiek. Tolaik cīnījās par Latviju, atdeva dzīvības, taču daudzi šodien cīnās par lielām algām, par pārticību – materiālajām vērtībām – un aizbrauc no savas dzimtenes prom uz ārzemēm – tur lielākas algas, augstāks dzīves līmenis. Tas gan nenozīmē, ka 13. Saeimai nebūtu jāpilda solījumi, kas attiecas uz medicīnas, izglītības, labklājības un citām nozarēm.
Šābrīža demogrāfiskās situācijas un iedzīvotāju skaita prognozes liecina, ka tauta iet mazumā, mūsu skaits, kuri dzīvo Latvijā, samazinās. 2019. gada sākumā pastāvīgo iedzīvotāju skaits Latvijā bija 1 miljons 920 tūkstošu, liecina CSP datu krājumā "Demogrāfija 2019" apkopotie dati. Kā norāda demogrāfs Ilmārs Mežs, 2020. gada budžets, ko valdība iesniegusi parlamentam, gandrīz neko nemēģina darīt, lai situācija nekļūtu vēl sliktāka. Latvija ir skopāko Eiropas Savienības valstu skaitā, kas vismazāk vēlas palīdzēt savām jaunajām ģimenēm ar bērniem, bet nākamais gads, iespējams, atkal būs liesais.
"Tā ir galvenā problēma – ja nebūs cilvēku, nebūs valsts. Ja mēs taisām alternatīvo Latviju kaut kur ārzemēs un ja aizbraukušie tautieši ierodas tikai uz Dziesmu svētkiem, mēs paši pie tā esam vainīgi. Pirmajā vietā ir māja, mašīna, nodrošinājums, un tikai pēc tam tiek domāts par bērna laišanu pasaulē. Bet bērnam taču neko vairāk nevajag kā mīlestību un mātes pienu," intervijā "Latvijas Avīzē" izsakās Lidija Doroņina-Lasmane.
Kāpēc remigrācija jeb iedzīvotāju atgriešanās Latvijā pēc ilgstošas prombūtnes nebūt tā nesekmējas? Tātad citur dzīvot ir labāk, kaut daudzi apgalvo, ka Latviju kā zemi mīl un pēc tās ilgojas.
15.11.2019.