Šajās dienās atzīmējam Latvijas armijas nozīmīgākās uzvaras 100. jubileju, vienlaikus godinot tos, kuri, ticot neatkarīgas valsts idejai, ziedoja savu dzīvību Neatkarības cīņās.
Pirmā pasaules kara un Neatkarības cīņu karavīri tolaik cīnījās par ideju un cerību ieraudzīt brīvu Latviju, kuras neatkarība ir nosargāta. Viņi cīnījās par spēcīgu valsti, kuras iedzīvotāji dzīvos bez apdraudējuma un varēs pārmantot iepriekšējo paaudžu pūļu augļus. Otrais pasaules karš un tam sekojošā valsts okupācija pārvilka svītru šim sapnim, kura otro novilkumu šobrīd cenšamies izdzīvot. Jautājums – vai tas izdodas?
Personības. Kur jūs esat?
Ja salīdzinām Latvijas pirmās brīvvalsts periodu un pēdējos teju 30 gadus un atmetam nacionālo romantismu par to, cik rožaini viss bija pēckara Latvijā un cik tonnu sviesta un bekona no Ulmaņa paradīzes ceļoja uz kara izpostīto Eiropu, objektīvi vērtējot, dzīve modernajā Latvijā nav sliktāka un, ļoti iespējams, ir pat labāka nekā pagājušā gadsimta 30. gados. Tas, kur var manīt būtiskākās atšķirības divos mūsu valstiskās pastāvēšanas vēstures posmos, ir valsts sektors un politiskā pārvalde. Kāpēc tik daudz cilvēku, kuri paguva dzīvot Ulmaņlaikos, šo periodu atmiņā iekrāso gaišos toņos? Protams, daļai tas bija bērnības laiks, un, kā zinām, bērnība lielākoties visiem šķiet saulaina. Ulmaņlaiku gadījumā šo efektu pastiprina arī tiem sekojošais karš ar tā nesto postažu un okupācija. Taču ir arī otrs faktors, kas pastiprina atšķirīgo uztveri, un par spīti tam, ka Kārlis Ulmanis pie varas tika apvērsuma ceļā un atcēla Satversmi, viņš joprojām tiek godināts un atspoguļots pozitīvā gaismā. Tam par iemeslu ir pēckara Latvijas prasme domāt plašāk, īstenot drosmīgas idejas. Tolaik valsts spēja mobilizēt iedzīvotājus lielu infrastruktūras objektu izbūvei, bija vīzija, mērķis un skaidra virzība uz to sasniegšanu, un bija personības, valstsvīri/sievas, kas spēja ieceres pārvērst realitātē. Bija veselīgas ambīcijas, kas neaprobežojās vien ar tukšu muldēšanu, bet ar darbiem. Mūsdienās diemžēl Latvijas politikā dominē pelēcīgas viduvējības, kas mēdz iegrimt simtiem prioritātēs, tā īsti neaizsniedzot nevienu no tām. Lielo vīziju vai nu nav vispār, vai tās ir ārpus mūsu valsts robežām formētas. Diemžēl šajā kontekstā jārunā arī par Krišjāņa Kariņa valdību. Caurskatot tās sastāvu, ik pa laikam neviļus jāapstājas pie kāda no uzvārdiem un jāuzdod sev jautājums –
vai tiešām labāka par šo nebija?
Tik viegli ir solīt
Mediķu protesti izgaismo gan pašreizējās, gan iepriekšējo valdību un politiskās elites problemātisko pieeju valstij būtisku jautājumu risināšanā, un uz kopējā fona labi neizskatās neviena no iesaistītajām pusēm. Pirms gada jaunā 13. Saeima un vecā Māra Kučinska valdība vienoti nobalsoja un galīgajā lasījumā apstiprināja grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā, kas paredz, ka valdībai, sagatavojot valsts budžeta projektu, nākamajos trīs gados ik gadu jāparedz līdzekļi mediķu algu paaugstināšanai par 20%. Šajā brīdī tā no vienkārša solījuma, ar kādiem ierasts barot Latvijas iedzīvotājus (tiesa, lielākoties pirms, nevis pēc vēlēšanām, kā tas bija šajā gadījumā), kļuva par juridiski saistošu apņemšanos. Saliekot ciparus, vēlāk gan atklājās, ka šim mērķim 2020. gadā būs nepieciešami 120 miljoni eiro, un politiķos sāka nostiprināties apziņa, ka briest ziepes. Parādījās mēģinājums lavierēt, 120 miljonu eiro vietā piedāvājot piešķirt nozares prioritātēm 50 miljonu eiro, no kuriem 42 miljoni aizietu mediķu algām. Vēlāk, pārskatot Latvijas Bankas un „Latvijas valsts mežu" peļņas prognozes, šī summa pieauga līdz 60 miljoniem. Mediķi uz kompromisu neizgāja – tā vietā 7. novembrī pie Saeimas sarīkoja protesta akciju „Viena diena bez ārstniecības personas", kurā simtiem veselības aprūpes darbinieku pieprasīja palielināt finansējumu veselības aprūpei un mediķu algām atbilstoši iepriekš solītajam un likumā ierakstītajam. Visas pazīmes liecina, ka 120 miljonu mediķi šogad nedabūs, tādēļ var prognozēt, ka protesta akcijas, neizslēdzot streiku, turpināsies.
Principiāli
Par problēmām veselības aprūpē ir runāts jau gadu desmitiem. Gan par zemo atalgojumu, gan par jauno speciālistu trūkumu Rīgas un reģionu veselības aprūpes iestādēs, gan par nepieciešamību optimizēt pašu iestāžu tīklu un sniedzamos pakalpojumus, identificējot riska vietas, kur nelietderīgi tiek tērēts jau tā ierobežotais sistēmas finansējums. Šķiet, nav bijis tādas valdības, kura veselības aprūpi nebūtu ierindojusi TOP3 prioritāšu grozā. Rodas loģisks jautājums – kādēļ šo fundamentālo jautājumu nav izdevies sakārtot? Atbilde slēpjas cilvēciskajā faktorā. Mainoties nozares politiskajai vadībai, mainās ideja par to, kādi pasākumi vai reformas ir veicamas. Šajos gados nav trūcis ziņojumu, pētījumu, analīžu, viedokļu, bet ir trūcis izlēmīgas rīcības kādu no procesiem novest līdz jēgpilnam rezultātam. Ja izstrādājam veselības apdrošināšanas sistēmu – ieviešam. Ja identificējam nelietderīgu līdzekļu izlietojumu veselības aprūpes iestādēs – iestrādājam mehānismus, kā to novērst, nevis samierināmies ar fakta konstatāciju. Ja skaidri redzam, ka slimnīcās trūkst personāla teju visos līmeņos – ar praktiskiem, motivējošiem risinājumiem piesaistām jauno darbinieku veselības aprūpes iestādei, kura nav kāda no lielajām Rīgas klīnikām. Jā, Latvijā tuvākajā laikā nevarēs medmāsai vai ārstam samaksāt tādu atalgojumu, kādu varētu saņemt, piemēram, Norvēģijā, taču bieži vien tas arī nav nepieciešams. Ārsts tāpat kā ikvienas citas profesijas pārstāvis sagaida vispirms jau cieņpilnu attieksmi, godīgu dialogu un risinājumus. Kāds varbūt teiks – „Reku, jums 60 miljonus dod, ar to nepietiek?", kas ir visai dāsns valsts piedāvājums, par kādu citu profesiju, budžeta iestāžu darbinieki var tikai sapņot, tomēr šobrīd runa ir par principu. Lēmējvara un izpildvara ir solījusi un solījumu nostiprinājusi, to iestrādājot likuma grozījumos. Ja šādā līmenī vērojams tiesiskais nihilisms, tad par kādu paļāvību uz valsti var runāt?
Nezinu, kā bija pirmās brīvvalsts periodā, taču tos laikus izdzīvojušo cilvēku atmiņu stāstus caurvij uzticība valstij un tam, ka tā saviem pilsoņiem dotos solījumus pildīs. Patlaban šī ticība ir iedragāta. Un stāsts nav tikai par mediķiem.
13.11.2019.