Tā domājot optimisti, un arī farmaceite Valentīna Dāboliņa, savās lauku mājās – Mārcienas pagasta "Celmiņos" – ieziemojot saldos ķiršus, ābelītes un visu citu, kas varētu garšot meža draugiem vai arī baidītos sala, pievienojas šim teicienam, jo kaut kā sevi tik pelēkajās novembra dienās ir jāuzmundrina.
Viņas iecere, iekārtojot lauku māju apkārtni, – lai vienmēr kas zaļotu un ziedētu no agra pavasara līdz vēlam rudenim – pamazām īstenojas. Pie mājas skaisti lokos izvijusies ziemciešu dobe, kurā pa vidu puķēm ir iestādīti arī ārstniecības augi. Dārzā iestādīti augļukociņi, ir zemo ķiršu dārzs, arī vīnogas, japāņu cidonijas, iesākts zemeņu stādījums, ko pavasarī domāts paplašināt, jo zemenes ir tās ogas, kas garšo visiem. Ir sniegpārsliņu, skābeņu koks, dažādi pīlādži, jo "Celmiņu" saimniece, zinot, ko vēlas, brauc uz stādaudzētavām un to sameklē. Pagalmā aug liels ozols, un visi, kas atnāk, tiek aicināti pasmelties varenā koka spēku un enerģiju.
Pie mājas šoruden ir uzarta zeme, un vienā lauciņā pie mājas nākamajā pavasarī tiks iesētas saulespuķes, ko patīk fotografēt dēlam. Netālu izvietoti arī bišu stropi, jo, izrādās, Valentīnai ir arī iemaņas biškopībā.
Taujāta, no kurienes tik daudz prasmju, viņa atceras savu bērnību, kas pavadīta Rēzeknes pusē:
– Mamma bija biškope, viņa kādreiz kolhoza laikos apkopa 100 bišu saimju, bet tēvs bija mežsargs, un no viņa laikam man iedzimta mīlestība uz mežu. Vienmēr esmu gribējusi māju laukos, kur tuvu atrodas mežs, un tagad beidzot sapnis ir piepildījies – atradu māju meža ielokā un laikā, kad jutu, ka ļoti gribu uz laukiem. To iegādājos 2015. gadā. Varbūt kāds vēl atceras – kādreiz te gada nogalē varēja braukt ciemos pie Ziemassvētku vecīša. Tagad pie manis uz "Celmiņiem" var braukt, lai iepazītu dabu, dabas veltes, no kurām pārzinu ārstniecības augus un stāstu par tiem visiem interesentiem. Mārcienas pagasta ekspedīcijas dalībnieki jau par to pārliecinājās, sekoja līdzi ārstniecības augu prezentācijai, tika cienāti ar četru veidu tēju – "Maiguma spēks" – sievietēm, "Gaidīsim pavasari" – imunitāti stiprinošo, kā arī organisma attīrošo tēju un tēju locītavām.
Vasara paskrējusi ātri, darbīgi, un Valentīna ir ielikusi pamatus vairākām iecerēm lauku tūrismā. Viena no tām – pastaigu taka mežā, kur dabas draugi varētu iziet kādu loku, ieklausītos putnu dziesmās, pavērotu, kāda ir meža daba, kā arī sezonā pasēņotu, salasītu ārstniecības augus, kas atrodas visapkārt.
Valentīna Dāboliņa atklāj, ka viņai vienmēr ir paticis mežs:
– Manuprāt, nav skaistāka dārza par mežu. Tāpēc tagad esmu priecīga, ka varu gan atrasties tā tuvumā, vērot gadalaiku maiņas, katru reizi ieraugot ko jaunu, gan vasarā un rudenī doties ogot un sēņot. Tuvējā purvā vēl tagad var salasīt dzērvenes. Te ir klusums, miers, meža svaigais gaiss, un zinu, ka ir cilvēki, kuriem nav vajadzīgas ekstras, bet kuri grib atrasties tuvu dabai.
"Celmiņu" māja ir ar senu vēsturi, un arī pirmie saimnieki bijuši no Rēzeknes. Īpašumā ir ap 20 ha meža, tā ielokā – nedaudz zemes, kas ir racionāli jāizmanto. Mežu saimniece cenšas kopt tā, kā vajag Eiropai.
Augusta beigās, kad Madonā notika MKPC rīkotais seminārs "Mācīsimies pazīt sēnes – gan ēdamās, gan neēdamās", izbraucienā sēņošanas interesenti kopā ar mikoloģi Initu Dānieli devās meklēt sēnes uz "Celmiņiem", kur Valentīnas Dāboliņas īpašumā tika atrasta liela sēņu dažādība. Toreiz sēņu izstāde tika iekārtota Madonas muzejā, bet varbūt kādreiz to varēs izveidot arī "Celmiņos".
Pamazām četru gadu laikā, kopš viņa saimnieko "Celmiņos", lauku mājas tiek sakārtotas, ēkām ir uzliktas jaunas "cepures", uzbūvēta arī nojume, šovasar tika saremontēts arī pagrabs, jo kārtīgām lauku mājām ir jābūt labam pagrabam, kur glabāt izaudzēto.
Valentīna atklāj, ka ir veģetārā uztura piekritēja, tāpēc arī daudz audzē dārzeņus, dažādus pākšaugus, zaļumus, protams, ir ogu un sēņu fane.
"Celmiņos" par augiem, kas der tējām, Valentīna var stāstīt daudz un pamatīgi, ne velti viņas interešu līnija ir veselīgās dabas zālītes un to pielietojums. Farmaceite teic, ka patlaban ir jāsarok tauksakne, kas ir traka nezāle, bet esot to iestādījusi: – Tējām vācu visu, kas atrodas mežā – avenes, zemenes, lazdas u. c. Lazda ir visu augu augs, un senie latvieši lazdu stādīja, lai aizsargātu māju, dārzus no vēja un kukaiņiem. Otrs stāsts ir par to, kā vecie ļekari deva lazdu mizu un lapu tēju (der arī lazdu spurdzes) no jautras dzīves nogurušajam Puškinam, un viņš ātri atspirga, jo pārstāja pampt kājas, pazuda vēnu problēmas, uzlabojās sirdsdarbība, asinsrite, viņš atsāka apmeklēt večerinkas, kur guva iedvesmu un uzrakstīja "Jevgeņiju Oņeginu". Lazdas atzīst arī fitoterapeits Artūrs Tereško, kas ir mans skolasbiedrs, mācījāmies Rīgas Medicīnas institūtā. Mana paaudze par ārstniecības augiem daudz zina un tos arī lieto. "Celmiņiem" visapkārt aug rasaskrēsliņi, āboliņš, savvaļas ģerānija, pelašķi u. c., pa malām – naktsvijoles, jo ir tīra vide, arī sēņu un ķērpju tik daudz. Dobēs iestādu to, kas nav atrodams brīvā dabā.
12.11.2019.