Lielākajai daļai cilvēku mājokļos ir kāds mājdzīvnieks. Kādam tie ir putni, kāmis vai trusis, citam kaķis vai suns. Protams, dzīvniekmīļi nespēj iedomāties savu ikdienu bez mājdzīvniekiem, kas bieži vien kļūst par īstiem ģimenes locekļiem.
Katrs dzīvnieks ir citādāks. Kaķi varbūt vairāk ir dzīvnieki, kuriem svarīgākā nav kompānija, bet suņi? Suņi nemaz nav iedomājami bez cilvēkiem. Gribot negribot jādomā, ka katram sunim ir savs cilvēks.
Ne jau velti teic, ka suns – cilvēka labākais draugs. Par to ir pārliecināta arī Paula Roberta Smirnova ar mammu Ivetu.
Interese par dzīvniekiem Paulai bijusi vienmēr. Lai gan mājās ir bijuši tikai kaķi, ilgu laiku bijis klusais sapnis arī par suni. Mamma gan vienmēr centusies atrunāt sakot, ka sunim pilsētas mājā ir ļoti grūti. Bet tad suns pats atrada Smirnovu ģimenes māju.
– 2017. gada 5. aprīlī mūsu ģimenē ienāca Zuze. Pavasarī, kad tikko uzspīd saule, tā vien gribas doties pagalmā un rušināties piemājas dārziņā. Jau tad pamanījām, ka gar sētu staigā mazs sunītis. Teicu viņam, lai iet mājās, bet noskatoties, kā dzīvnieks šķērso ielu, klusībā nodomāju, ka šim sunim nav māju. Nākamajā dienā, pēc ikdienas darbiem atgriežoties mājās, šis pats suns jau gulēja mūsu pagalmā, vietā, kura ļoti patika mūsu runcim, – atceras Paulas mamma Iveta Broka-Smirnova. – Sākumā meklējām saimniekus – likām sludinājumus, izsaucām pašvaldības policiju, lai pārbauda čipu. Diemžēl tā nebija, tāpat arī uz sludinājumiem neviens neatsaucās. Kādu brīdi bija doma atdot kādam, bet ļoti labam cilvēkam, kam dzīvnieki ir ļoti mīļi. Kamēr meklējām saimniekus, paši tik ļoti bijām pieraduši pie Zuzes, ka vairs nevēlējāmies nevienam viņu atdot, un tā jau vairāk nekā divus gadus Zuze ir mūsu ģimenes loceklis. Esam ļoti sadraudzējušies ar suni un nespējam vairs iedomāties dienu bez viņas.
Suns uzliek milzīgu atbildību un pienākumus, bet ir arī lielisks draugs. Bet, lai starp dzīvnieku un cilvēku būtu teicama saprašanās, par sliktu nenāk apmeklēt suņu skolu.
– Visi saka, ka tā ir suņu skola, es gan domāju, ka tā ir suņu un saimnieku skola, jo tiek mācīts arī pats saimnieks. Kad mājās ienāca Zuze, mamma uzskatīja, ka ir jāapmeklē šī skola. Atzīšu, ka tas ir ļoti grūts un smags darbs. Mums bija ļoti svarīgi saprasties ar suni, izprast viņu, būt vienlīdzīgiem. Sākumā uz suņu skolu gāja mamma, pēc tam to sāku darīt es, un tā kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Pēc regulāri apmeklēta gada nolēmām, ka vajadzīga atpūta, bet šogad atkal atsākām apmeklēt skolu, – pastāsta Paula Roberta. – Lielākais ieguvums noteikti ir kopābūšana ar Zuzi. Skolā esmu apguvusi suni nolasīt pēc kustībām, auguma stāvokļa. Ir liela atbildības izjūta, jo zinu, ka vakarā, atnākot mājās, vispirms Zuze jāizved pastaigāties. Bet katrs kopā pavadītais mirklis rada neizsakāmu prieku.
Savukārt Iveta nespēj saprast, kā var būt māja bez dzīvniekiem: – Tie ienes tik daudz prieka, rada patīkamas emocijas. Un suns noteikti ir cilvēka labākais draugs. Tikai suņu saimnieki sapratīs, ar cik lielu prieku dzīvnieks saimniekus sagaida mājās. Ļoti priecājos, ka meita ir atbildīga un tik ļoti sadraudzējusies ar Zuzi, ka ar lielāko prieku pavada brīvo laiku kopā, dodas pastaigās un uz suņu skolu, laiks tiek pavadīts pilnvērtīgi, kustoties, jo kustības ir ļoti nozīmīgas veselības saglabāšanai.
Šogad Paula un Zuze kopā ir piedalījušās vairākās sacensībās, kas norisinājušās gan tepat Madonā, gan Limbažos.
– Suņu skolas vadītāja Rūta Medne iedrošināja pamēģināt piedalīties sacensībās „Paklausības rallijs". Sākotnēji tās notika tepat Madonā, bet augusta beigās devos uz Limbažiem, kur norisinājās suņu un saimnieku sporta svētki. Sacensības organizēja Valmieras Kennelklubs. Gatavojoties šīm sacensībām, regulāri tika apmeklēta suņu skola, tika gādāti dažādi atribūti šķēršļu pārvarēšanai. Sacensībās tiek vērtēta suņa paklausība. Pie tiesnešu sagatavotām zīmēm suņa saimnieks nolasa komandu, un dzīvniekam tā ir jāizpilda. Paklausības rallijā piedalījās četrdesmit trīs suņi vairākās grupās. Es startēju iesācēju grupā, un kopā ar Zuzi izcīnījām 2. vietu. Kopumā esmu piedalījusies jau četrās sacensībās. Katras sacensības ir tāds neliels izaicinājums un tai pašā laikā rada gandarījumu, – pārliecināta ir Paula Roberta.
20.09.2019.