Diezin vai atradīsies daudz tādu cilvēku, kuri labprāt mutē ņemtu sāli vai piparus, par pelniem vispār nerunājot. Bet ar šiem līdzekļiem cilvēki gadsimtiem veica savu mutes higiēnu. Tiesa, lietoja arī medu, kanēli, vīnu, daudz ko citu. Jau Babilonas māla plāksnītēs runā par dažādām pastām un pulveriem, ko ar pirkstiem uzziež zobiem. Lai atbrīvotu zobus no pielipušām ēdienu paliekām, izlietoja, piemēram, sāli vai pelnus.
Arī daudzas mūsdienu zobu pastas satur šādas sīkas abrazīvas daļiņas – parasti tās ir plastmasas. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, tās ir daudz saudzīgākas zobu emaljai kā sadrupinātas olu čaumalas vai citas senāk lietotas vielas. Senajiem zobu kopšanas līdzekļiem garšas uzlabošanai pievienoja dažādas vielas. Ēģiptiešu recepte no 4. gs. kā zobu tīrīšanas līdzekļa sastāvdaļas uzskaita sāli, piparus, piparmētras (vēl tagad iecienīta zobu pastas piedeva) un kaltētus īrisus. Kad zobārsts Heincs Neimans šo recepti 2003. gadā pats izmēģināja, viņš laikrakstam „Telegraph" stāstīja, ka savu mutes dobumu sajutis „svaigu un tīru". Kaut arī viņam no šī līdzekļa sāka asiņot smaganas, viņš apgalvoja, ka recepte ir „jūtami labāka par dažiem no tiem ziepjveidīgajiem zobu krēmiem, kurus ražoja pirms Otrā pasaules kara". Romiešu dāmas zobu kopšanai linu lupatiņu apbēra ar marmora putekļiem un savus zobus balināja ar amonjaku (precīzāk – urīnu). Senā indiešu medicīna ieteica maisījumus no sāls, sezama eļļas, ingvera, kanēļa, muskatrieksta un medus. Anglijā 14.-15. gs. visbiežāk lietoja maisījumus no medus, sāls un rudzu miltiem. Medum bija divkārša funkcija; tas kalpoja kā saistviela sastāvdaļām un nodrošināja patīkamu garšu. Bet Monpeljē (Francijā) universitātes medicīnas fakultātes kanclers vienkārši ieteica vīnu. Parasti viduslaikos zobu tīrīšanai lietoja dažādas pastas un pulverus, taču Vidusjūras reģionā tos berzēja ar smaržīga koka mizu. Vēl 19. gs. ticēja, ka caurumus zobos rada zobu tārps, tikai ap 1890. gadu atklāja patieso kariesa cēloni. Tajā laikā dažādus zobu balzamus pārdeva un uzglabāja sudraba vai apgleznotos porcelāna podiņos. Pirmo īsto zobu pastu – sākumā gan iepildītu stikla glāzē – tirgū laida ASV ziepju, cietes un sveču ražošanas firma „Colgate" 1873. gadā. Pēc 20 gadiem viņi savu produktu kā pirmie pasaulē sāka pildīt staniola tūbiņās. Eiropā pirmo mūsdienīgo zobu pastu 1887. gadā sāka ražot Vīnes uzņēmējs Karls Sargs. Viņš tīrošās sastāvdaļas sajauca ar glicerīnu un ieguva krēmveida produktu, ko pārdeva ar nosaukumu „Kalodont". 1907. gadā Drēzdenes „Lauvas aptiekas" īpašnieka Ottomara Heinsiusa fon Maijenburga izgatavotais „Chlorodont", pateicoties labam mārketingam, līdz Otrajam pasaules karam bija Eiropā populārākais zobu kopšanas līdzeklis. Piecdesmitajos gados tūbiņas izgatavoja no plastmasas un zobu pastām pievienoja fluorīdus.
20.09.2019.