Uz SIA "LLKC" MKPC rīkoto izglītojošo semināru "Mācīsimies pazīt sēnes – ēdamās un neēdamās" 28. augustā Madonā bija ieradušies gan sēņu fani, gan kupls skaits interesentu, kas vēlas mežā atšķirt pēc iespējas vairāk sēņu.
Zinot, ka lektore ir mikoloģe, Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja, daudzi izmantoja iespēju arī paņemt līdzi kādu atrastu sēni vai tās fotogrāfiju atpazīšanai, kā arī sēņu izstādei.
Semināra organizatore MKPC Madonas nodaļas vecākā mežsaimniecības konsultante Mairita Bondare, atklājot izglītojošo semināru, uzsvēra, ka sēnes pieder pie meža bagātībām, ko daudzi izmanto, bet ne visi pārzina sēņu daudzveidību, neatšķir arī augstvērtīgās ēdamās sēnes.
Lai arī daudziem patīk sēņot, bieži vien protam pazīt tikai tradicionālās iecienītās ēdamās sēnes, kādas aug mežā, – gailenes, baravikas, apšu bekas, bērzu bekas, bērzlapes… Tā kā seminārs bija ES finansēts Valsts Lauku tīkla pasākums, ko atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests, interesentiem tā bija bezmaksas iespēja noskaidrot, kā sauc to vai citu sēni, kuru likt grozā, bet kuru labāk neņemt, ja nepazīst.
Gada sēne – ābeļu sarkodoncija
Mikoloģe Inita Dāniele, ko dēvē par sēņu korifeju, ievadā iepazīstināja, ka Latvijas Mikologu biedrība kopš 2003. gada izvēlas gada sēni un sniedz arī papildu informāciju par kādu no sēnēm. – Par 2019. gada sēni Latvijas Mikologu biedrība izvēlējusies retumu – ābeļu sarkodonciju, kas atrodama vecos augļudārzos. Tās ir ļoti skaista sēne aprikožu krāsā, pūkainu virsmiziņu, ļoti labi smaržo, teiktu, ka pēc ananasiem.
To var meklēt dārzkopji senos dārzos – uz ļoti vecu ābeļu stumbriem, zariem. Tā ir dabas retums, jo daudzi veci ābeļdārzi jau ir izcirsti un likvidēti, – tā I. Dāniele.
Runā par stereotipiem
Inita Dāniele atgādināja teicienu, ko par mūsu tautu mēdz teikt – maza, ķildīga tauta pie Baltijas jūras, kas lasa un ēd sēnes. Viņa gan minēja, ka sēnes pazīst daudz kur pasaulē, bet ir sēņu mīļi un sēņu nīdēji. – Pastāv daudz stereotipu par sēnēm. Piemēram, spriest par sēnēm, kad tās pieliek pie mēles – ja garša nav rūgta, tātad – ēdama. Taču tas nav rādītājs, vai sēne ir vai nav indīga. Iespējams, ka arī indīgākās baltā un zaļā mušmires ir garšīgas (nevienam neiesaku!). Arī gredzentiņš mēdz būt gan neēdamām, gan ēdamajām sēnēm, piemēram, čigānenēm, dižsardzenēm u. c. Vēl stereotips – ja sēni ēd gliemeži, tātad tā ir ēdama, taču tie ēd arī indīgās sēnes, un vēl stereotips – ja sēni ēd kāpuri, tad arī tā ir ēdama… – Inita Dāniele vadīja interesantu datorprezentāciju un, iepazīstinot ar cepurīšu sēnēm, to sistemātiku un raksturīgajām pazīmēm, atbildēja arī uz jautājumiem.
Izveido sēņu izstādi
Jau no rīta Madonas muzejā, kur norisinājās pasākums, čaklākie sēņotāji bija atnesuši eksponātus, kas atrasti mežā, pļavā vai dārzā, lai izveidotu sēņu izstādi, kurā apskatīt gan pazīstamas, gan mazāk zināmas ēdamās un neēdamās sēnes. Izstādei noderēja viss, kas atnests. Initas Dānieles vadībā tika izvērtētas sēnes, ko lieto pārtikā, neparastās ēdamās sēnes, ko daudzi mežā nepazīst, kā arī izceltas īpaši indīgās Latvijas sēnes. Viņa pastāstīja par sēņu izstādes veidošanas principiem, kā arī kopīgi tika izvietotas sēnes un to nosaukumi.
Pēc teorētiskās daļas aktīvākie sēņotāji kopā ar Initu Dānieli sasēdās automašīnās un devās uz Valentīnas Dāboliņas mežu Mārcienas pagastā sēņot. Uzdevums – iepazīties ar sēnēm dabā, ņemt visas sēnes, kādas vēl nebija atnestas uz izstādi. Semināra praktiskajā daļā mežā tika atrasts ļoti daudz nosaukumu bērzlapju, beku, arī dažādu piepju un citu sēņu – nepilnas 100 sugas, ar ko papildināja izstādi. Tā gan ir tikai daļa no bagātās sēņu pasaules.
Diemžēl sēņu mūžs ir tik īss, tāpēc arī izstāde muzejā – īslaicīga.
30.08.2019.