Lai gan joprojām daudzus saista eksotika un ceļojumu maršruti tiek plānoti uz siltajām zemēm Eiropā, arvien vairāk cilvēku par savu galamērķi izvēlas Austrumus. Ir pagājis visai ilgs laiks kopš Padomju Savienības sabrukšanas, un pretēji toreizējiem laikiem, kad ļaudis gribēja no tā visa būt pēc iespējas tālāk, rodas pastiprināta interese par to, kā tagad izskatās Austrumu valstīs. Vasaras vidū ceļojumā uz Ukrainu devās arī mans kolēģis Agris Veckalniņš, kas piekrita dalīties atmiņās un sniedza ieskatu sava ceļojuma dienasgrāmatā.
– Ceļojumā devos ar personīgo auto un kopā ar ģimeni. Man patīk tas, ka nav jābūt pakļautam tūrisma firmai un cilvēku kompānijai, kas dodas ekskursijā – savu maršrutu izplānoju pats un vados pēc izjūtām, atkarībā no tā, ko un cik ilgi, kad un kur vēlos apskatīt. Par savu galamērķi izvēlējos Aizkarpatus. Man ļoti interesēja apskatīt kalnus un to, kā dzīvo Ukrainā. Ļoti labi ir tas, ka, ceļojot uz Ukrainu, darbojas bezvīzu režīms. Lielākā pilsēta Aizkarpatos, kuru apskatījām, bija Mukačeva. Tuvumā tai mums bija sameklēta naktsmītne. Ja salīdzina ar Latviju, Mukačeva izmēros būtu aptuveni tikpat liela kā Daugavpils. Mukačeva ir īstena tūristu pilsēta – tur atrodas cietokšņi, pils kalna galā un daudzas citas skaistas vietas. Ļoti daudzi cilvēki dodas uz Mukačevu ekskursijās. Runājot par kalniem – tie ir skaisti jebkurā pasaules vietā, bet mani sevišķi aizrāva Karpati. Kalnu grēdas bija pasakaini skaistas, – ceļojumu atceras Agris Veckalniņš.
Viņš stāsta, ka katru dienu, kas pavadīta Ukrainā, ģimene centusies kaut kur aizbraukt un kaut ko apskatīt. Viena no pieturām bija Kosino termālie ūdeņi, kur atrodas termālo ūdeņu baseini. Ūdens temperatūra tajos nemainīgi ir plus 38 grādi. Vieta, kur šie termālie ūdeņi atrodami, nav pilsēta, bet gan vienkārši vieta lauka vidū, kur šie ūdeņi atrodami pazemē. Tā iekārtota kā skaists atpūtas un izklaides parks.
– Laukā jau tā bija tik ļoti karsts un, iekāpjot šajā termālo ūdeņu baseinā, kļuva vēl karstāks. Lai varētu patiesi baudīt šos ūdeņus un ķert kaifu, uz tiem jādodas ziemā vai rudenī, kad gaisa temperatūra ir zema. Baudījām arī alus baseinu un vīna vannu – tajā ūdens ir vīna sarkanā krāsā un arī smaržo pēc tā. Atpūtāmies patiešām kolosāli, bija ļoti skaisti, – atzīst Agris.
Viņš atminas arī ukraiņu pozitīvo attieksmi pret latviešiem un to, cik visi bijuši laipni, piedāvājuši palīdzību, ja tas nepieciešams.
– Mēs bijām Ukrainā pirms mēneša, tas bija laiks, kad mūsu dārzos vēl nebija neviena augļa. Toties viņu zemē valdīja pārpilnība – arbūzi, aprikozes, melones. Cilvēki uz visām ielām tirgoja šos garšīgos augļus. Arī cilvēku attieksme bija ļoti pozitīva. Jūtot, ka esam latviešu tūristi, viņi labprāt ar mums sarunājās un bija ļoti draudzīgi. Vairāki dalījās savā pieredzē par ceļojumiem uz Latviju, citi stāstīja, ka Latvijā viņiem dzīvo radinieki, vēl dažs atbraucis ekskursijā uz Jūrmalu un izbaudījis jūras burvību. Viņi mūs ļoti ciena.
– Vēl tagad atceros un noteikti nekad neaizmirsīšu braucienu kalnos. Jau iepriekš biju dzirdējis, ka kalnos, tajā skaitā arī Karpatos, nepastāv tradicionālā gravitācija, nedarbojas zemes pievilkšanas spēks. Man bija iespēja to izmēģināt pašam un pārliecināties, ka kalnos viss ir otrādāk, nekā uz zemes – braucot lejā pa kalnu serpentīniem, mašīna gandrīz vai nekustējās uz priekšu, šķita, ka tā pat brauc atpakaļ, jau nobijos, ka tā sabojājusies. Savukārt, dodoties augšup kalnā, auto pats tajā brauca, nemaz nevajadzēja gāzēt. Tad šķita, ka kāds to stumj no aizmugures. Kad man to stāstīja iepriekš, neticēju. Neticētu vēl tagad, ja nebūtu pats piedzīvojis šo atgadījumu. Skati bija pasakaini, bet nestāšos taču ik pēc simt metriem, lai fotografētu. Tas palika atmiņā un tika nofotografēts ar acīm, – smaida Agris.
Iespaidīgs gan viņam, gan ģimenei šķitis vairākus desmitus hektāru plašais lāču rehabilitācijas parks, kur mitinās agrāk nebrīvē turētie lāči, kas bijuši privātu zoodārzu vai cirku īpašums. Par mājvietu šo dabas parku sauc vairāk nekā divdesmit lāču.
– Viņi pie cilvēkiem jau ir pieraduši un nevairās no ļaudīm. Gluži otrādi – kad piebraucām, lāči labprāt parādījās skatienam. Viņi tur tiek arī piebaroti un atnāk paēst noteiktā laikā. Augšā Sinevira kalnos aplūkojām arī ezeriņu, kas atrodas vairāku kilometru augstumā virs jūras līmeņa. Izbaudījām arī tradicionālo ukraiņu virtuvi – dažādas zupas, gulašu, gaļas. Viss bija ļoti garšīgs. Mūs ļoti pārsteidza ukraiņu govis, ko sastapām, dodoties kalnos. No rīta saimnieki tās izlaida ganos, govis ar zvaniņiem kaklā brīvi staigāja pa ielām, nemaz nepievēršot uzmanību automašīnām. Šoferi mierīgi un bez stresa apstājās, pagaidīja, kamēr gotiņas aizgāja savu ceļu vai pārgāja tam pāri. Neviens nebija dusmīgs un netaurēja. Visi tika pakļauti govju mierīgajam ritmam. Amizanti bija vērot arī govju atgriešanos mājās – saimnieki nenāca tām pakaļ un nesauca atpakaļ sētās. Govis mājās pārnāca pašas, un katra no tām iegriezās savas mājas celiņā. Saimnieks tikai atvēra mājas vārtus, lai gotiņa pa tiem varētu ieiet. Tā kā govju bija daudz un tās visas soļoja pa pašu ceļa vidu, pabraukt garām nebija iespējams. Atkal visi pacietīgi gaidīja, līdz govis izklīdīs pa mājām, –
par redzēto stāsta kolēģis.
Ceļi gan daudzviet Ukrainā esot visai bēdīgā stāvoklī, cilvēki dzīvojot diezgan nabadzīgi. Ielās varot manīt ļoti daudz padomju laiku automašīnu – žiguļus, moskvičus, smagās mašīnas, piemēram, ziliņus. Braucot atpakaļ mājās, Agris ar ģimeni ļoti vēlējies iegriezties Ukrainas pērlē Ļvovā, vienu nakti pārlaiduši tur. Tikušas izbaudītas vakara pastaigas pa pilsētu, kur viss smaržo pēc šokolādes. Ļvovas centrā ir daudz šokolādes kafejnīcu un veikaliņu, kur iegādāties un nobaudīt dažādus šokolādes dzērienus un produktus.
Klausoties Agra stāstījumā, šķiet, ka arī es pati būtu bijusi Ukrainā un visu redzējusi savām acīm. Ticu, ka daudziem lasītājiem, gluži tāpat kā man, gribēsies aizbraukt uz Ukrainu un izlasīto izbaudīt pašiem.
30.08.2019.