Visi zina, ka kendama pie mums atceļojusi no Japānas. Bet ne visi zina, ka spēle Japānā ir „importēta", tās dzimtene ir pavisam citur. Kur? Par to vēl joprojām nerimst strīdi, uz kendamas dzimtenes godu pretendē daudzas zemes, kurās bijušas vai ir līdzīgas spēles.
Senākās drošās ziņas ir par arktisko Ziemeļkanādu un Grenlandi, kuru iedzīvotājiem inuītiem populāra bija spēle „Pommavonga" („Uzdur zivi"). To gan nespēlēja izklaidei, tā bija daļa no pirmsmedību rituāla, zīlēšana par medību veiksmi. Kendamai līdzīga spēle bija populāra ziemeļaustrumu Amerikas indiāņiem. Par spēles dzimteni min arī Ķīnu, Grieķiju, bet ir droši zināms, ka līdzīga veiklības spēle „Bilboquet" („Bilboks") bija iecienīta izklaide Francijas karaļa Anrī III galmā. Un ne tikai tur – kāds franču dižciltīgais savā dienasgrāmatā 1583. gada vasarā rakstīja: „Bērni ielās priecājās ar bilboku." Uzskata, ka tieši no bilboka attīstījusies kendamas daudzveidība. Pirmie ziedu laiki spēlei bija 19. gs. beigas-20. gs. sākums. Japānā, visticamāk, tā ienāca no Eiropas 1777./78. gados caur Nagasaki ostu – tā bija vienīgā, kurā ārzemju kuģiem bija tiesības iebraukt. Spēle izplatījās strauji – jau 1830. gadā rakstniece Kita Muranohu to min savā „Apcerējumā par izklaidējošām un jautrām spēlēm". Toreiz „Karotes spēle" vispopulārākā bija izklaides kvartālos kā jautru iedzeršanu pavadoša nodarbe: spēlētājam vismaz vienā no trim mēģinājumiem bija kausiņā jāuztver gaisā pamestā bumbiņa, kam tas neizdevās, bija jādzer „soda glāze". Vēl vienu kendamas pielietojumu izdomāja Japānas geišas: tās strupo kātiņu noasināja smailu, šāds bumbiņā paslēpts duramais bija labs pašaizsardzības ierocis pret brutālu klientu. 19. gs. beigās veiklības spēle Japānā iepatikās sievietēm, jauniešiem un bērniem, tad arī dibinājās pirmās kendamas biedrības spēles veicināšanai un ieviešanai skolās. Spēles rīku, kādu mēs pazīstam šodien, 1918. gadā radīja Hamaji Egusa, pievienojot kāta sānos vēl lielo un mazo kausiņu. Pēc Pirmā pasaules kara veidojās arī tagadējais spēles nosaukums: „ken" – zobens, pīķis, „dama" -bumba. Pēc Otrā pasaules kara spēle palika vairs tikai kā bērnu rotaļlieta, bet sešdesmitajos gados strauji atdzima kā pieaugušo veiklības spēle. Pieaugušie izdomāja jaunus trikus, tagad to skaits pārsniedz 1000. Bērnu grāmatu rakstnieks Issei Fudživara 1975. gadā dibināja Japānas kendamas asociāciju, kas standartizēja spēles rīku, bet globālā asociācija „GlobalKendamaNeetvork" dibinājās 2012. gada 29. jūnijā. Kopš 1960. gada spēle ieviesta Japānas skolās un bērnudārzos – tā māca disciplīnu un mērķtiecību, trenē roku un acu koordināciju, refleksus, koncentrāciju, līdzsvara izjūtu un izdomu un ir laba digitālo nodarbību nomaiņa – attīra smadzenes. Katru gadu labākajam spēlētājam sākumskolu grupā piešķir Izglītības, Kultūras, Sporta un Zinātnes un tehnoloģiju ministriju balvu.
30.08.2019.