Pirmajā Latvijas brīvvalstī vecāki savu jaunpiedzimušo bērnu varēja
pieteikt gan dzimtsarakstu vietējā iestādē, gan arī reliģiskajā draudzē,
kuras locekļi viņi bija.
Kad es 1924. gada martā Valmierā nācu šajā
pasaulē, viņi saņēma ļoti skaistu tipogrāfijā iespiestu apliecību, kuras
augšgalā bija lasāms vārds – Metrika. Šis dokuments bija izgatavots no
ļoti laba gluda, bet pietiekami cieta papīra. Tas vēstīja, ka
piedzimušais saucas Bruno Visvaldis Lācis.
Tādēļ tagad, kad esmu iegājis jau savas dzīves deviņdesmit sestajā gadā, es noteikti un godīgi drīkstu teikt, ka esmu drusku jaunāks par Rīgu, bet vecāks par Madonu.
Mana māte Anna Oļukalna ir dzimusi kā vistīrākā tā laika lauku proletāriete, kāda vien varēja būt. Viņas tēvs un māte bija tie muižas kalpi, kuri tieši apkalpoja Praulienas baronu muižas centrā. Tomēr mans vecaistēvs Andrejs Oļukalns ir bijis neskolots, bet ļoti saprātīgs cilvēks. Ar vecāku gādību manas mātes brālis Viktors pēc brīvības kara divdesmitajos gados bija pabeidzis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti un strādāja mikrobioloģijas profesora Augusta Kirhenšteina vadītajā zinātnieku grupā. Mana māte savukārt 1919. gadā paspēja iegūt vidusskolas izglītību Cēsu sieviešu ģimnāzijā. Tā bija pirmā vidējā mācību iestāde meitenēm Latvijā, un to nodibināja turīgā un inteliģentā Vestienas pagasta lauksaimnieka Apkalna meita. No Apkalnu dzimtas cēlies arī 1913. gadā Tērbatas Universitāti beigušais teologs – latviešu strēlnieku pulku mācītājs Pēteris Apkalns. Viņš kļuva ievērojams tāpēc, ka Pirmā pasaules kara laikā frontes ieroču un vāciešu artilērijas apšaudes laikā nepārtrauca dievkalpojumu, apglabājot milzīgā izraktā bedrē kritušos strēlnieku simtus. Pēc Latvijas brīvības kara viņu par drosmi apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni un iecēla par Latvijas armijas virsmācītāju.
Mana māmiņa lepojās ar iegūto izglītību jaunajā latviešu valstī. Varbūt tāpēc, ka Praulienas barons, apceļojis Itāliju, bija tapis par dedzīgu itāļu kultūras cienītāju un dažiem saviem zemniekiem piešķīris itāliskus uzvārdus, piemēram, Ulmaņlaika pazīstamajam Rīgas meteorologam ielicis vārdu Barloti. Arī mana māmiņa gribēja būt smalka dāma un nosauca mani par Bruno, bet tēvs par Visvaldi. Kādreiz lasīju, ka slavens itāļu atomfiziķis ir Bruno Pontekorvo. Nesaprotu tos Bruno, Ivo, Igo, Hugo, Gvido, Leo, Rodrigo latviešu tautības vecākus, kuri vēl tagad, kad savā valstī esam nodzīvojuši simtgadi, nevar atrast saviem bērniem latviskus vārdus. Baltu valodu saime taču ir daudz vecāka valodu saime nekā jebkura cita ģermāņu, slāvu, romāņu valoda! Mums ir lietvārdi un īpašības vārdi ar sešiem locījumiem, kas ļauj radīt visdažādākos jaunvārdus – īpašvārdus, ja veco šķiet par maz.
1946. gada augusta beigās mani izlaida Rīgā, Ganību dambī, no latviešu leģiona karagūstekņu nometnes. Čekisti man bija līdzi izsnieguši rakstisku apliecību – spravku. Tajā krievu valodā bija rakstīts, ka man sešu mēnešu laikā pašam jāatrod darbs, uzrādot to tajā milicijas nodaļā, kur agrāk esmu dzīvojis.
Matīsa ielā drūmā, krievu cara laikos celtā ēkā mani pieņēma gados jauns krievu milicijas leitnants. Es viņam pasniedzu spravku un Metriku, un viņš sāka to burtojot lasīt. Ar Bruno un Visvaldi viņš viegli tika galā arī latviskajā Metrikā. Bet, ticis līdz vārdam Lācis, viņš it kā drusku apjuka. Lacis, što eto, viņš vaicāja, piebilstot – famiļija. Es uzzināju, ka šī vārda vāciskā nozīme krieviem atnākusi no vācu valodas. Nākamais viņa jautājums samulsināja mani. Rādot ar pirkstu uz Visvaldi, viņš jautāja: "A eto što, otčestvo?" Es purināju galvu noliedzoši, jo šo krievu vārdu es pārpratu, līdz šim apguvis tikai otečestvo – tēvzeme. Brīdi padomājis, viņš teica: "Znaješ, u porjadočnova čeloveka toļko odno imja, u vorov i banģitov imja i kļička (iesauka). Ti buģeš Visvaldis."
Domās es viņam pateikdamies uzgavilēju. Rusifikācijas laikmeta sākumā viņš bija panācis, ka mans vārds ir tāds pats kā Jersikas karalim – Visvaldis.
23.08.2019.