Inga Kurzemniece pirms aptuveni diviem gadiem atrada sevī māksliniecisko talantu.
– Man vienmēr ir paticis darbs ar cilvēkiem. Tāpat – viņiem sagādāt
prieku. Caur saviem darbiem es to varu dot apkārtējiem. Tas ir
aicinājums, ko vienmēr esmu meklējusi – radīt prieku citiem. Kā zināms,
labais vairo labo. Lai cik jocīgi arī nebūtu, bet mājās man nav neviena
sava darba. Visi ir uzdāvināti. Izveidojot pirmo pušķi, vēlējos turpināt
un mēģināt kaut ko citādāku. Bet tā nu sanāca, ka, ieraugot manus
tapušos darbus, tiem vienmēr atradās jauns saimnieks, – atklāj Inga.
Ingas Kurzemnieces radošais gars izpaužas visdažādākajos puķu pušķos, kas tiek veidoti no kreppapīra. Katrā ziedā ir paslēpts arī pārsteigums – visbiežāk tās ir konfektes.
– Pušķos par pamatu izmantoju materiālu, pie kura var ziedus līmēt un tas nekūst, ir stingrs, bet tajā pat laikā elastīgs, lai var veidot formas. Pati veidoju arī groziņus, kur salieku ziedus. Iepriekš biju manījusi šādus pušķus, bet par pamatu vairāk bija izmantotas kastītes, apdarinātas ar dažādiem materiāliem. Es vēlējos ko citādāku un iemācījos pīt papīra groziņus. Man nepatika vienveidība, tāpat arī ziedi, kuros ir konfektes, nebija stabili, tāpēc vēlējos atrast citu risinājumu. Katrs groziņš, kas tiek izmantots kompozīcijās, ir unikāls un to nav iespējams atkārtot. Baltos groziņus var izveidot ļoti līdzīgus, bet krāsainajiem ļoti atšķiras raksts vai krāsa. Tapšanas procesā arī katrs zieds ir atšķirīgs. Domājot par dāvanas saņēmēju, esmu izgatavojusi arī sievieti un vīrieti, mašīnas. Var ļaut vaļu fantāzijai. Idejas pie manis atnāk pašas. Kad tikko pievērsos radošajiem darbiem, vairāk ielūkojos internetā, lai vispār saprastu, kā jāveido ziedi, jo iepriekš neesmu apguvusi neko, kas ar to būtu saistīts. Vasarā top dzīvo ziedu spaiņi un veiksmes spaiņi ar loterijām. Šī ideja radās, jo bieži domāju, ko var uzdāvināt cilvēkam. Veselību uzdāvināt nav iespējams. Arī naudu tik, cik vajadzētu, uzdāvināt nav iespējams, bet iespēju kļūt bagātam gan varam. Tā pie manis atnāca doma par loterijām. Izmantoju tikai floristikas kreppapīru, jo tas ir elastīgs, to var dažādi veidot, – pastāsta Inga Kurzemniece.
Lai gan varētu šķist, ka radošie darbi vairāk top ziemā, kad vakari ātrāk satumst un vairāk laika tiek pavadīts telpās, Inga šos darbus aktīvi rada arī vasarā. Tāpat viņa atzīst, ka nav nepieciešama iedvesma vai pareizais noskaņojums.
– Lai rastos ideja un vīzija par gala rezultātu, man nepieciešams vien apsēsties pie galda. Kad uz tā ir nolikti visi nepieciešamie materiāli, es zinu, kādu darbu vēlos redzēt. Sākumā ir tikai doma, kas taps. Pārējais atnāk procesa laikā, – atklāj Inga Kurzemniece.
Inga labprāt atsaucas cilvēku lūgumam un pagatavo kompozīcijas kā dāvanas: – Tā kā šis ir mans sirdsdarbs, ar lielu prieku gatavoju visdažādākās dāvanas. Tomēr svarīgi ir zināt, kam dāvana būs domāta, kas cilvēkam patīk un garšo. Pārējais ir mana fantāzija. Arī krāsu izvēle vairāk ir manā ziņā. Tas mani priecē, jo es varu ļauties domu lidojumam. Ja ilgāku laiku neesmu radoši darbojusies, liekas – kaut kā pietrūkst.
Pagājušajā gadā Inga apmeklēja floristikas kursus, kur guva lielisku pieredzi un praksi. Šogad pirms Lieldienām tapa viņas pirmais klūgu zaķis, kas ikvienu priecēja Cesvainē, bet tagad mājas pagalmā gozējas klūgu bezdelīga, kas arī ir Ingas veikums.
– Esmu priecīga, ka man ir savs meistars, kurš pirms lielākiem pasākumiem un svētkiem pamāca mani, kā jāveido tematiskās dekorācijas. Pirms Lieldienām pirmo reizi tapa klūgu zaķis, kas man bija milzīgs izaicinājums, bet tagad gaidu rudeni, kad klūgām būs nobirušas lapas un varēšu vīt ligzdu bezdelīgai, kas tagad ir manā pagalmā. Meistare man iemācīja daudz noderīgu prasmju, jo mācījusies es nekur neesmu. Viss, ko radu, ir apgūts pašmācības ceļā. Darbi sākumā ir kā eksperiments ar jautājumu – vai es to varu? Un atbilde vienmēr ir apstiprinoša – jā, es to varu. Parasti paļaujos uz savām iekšējām izjūtām, un šķiet, ka tās mani nepieviļ. Pašlaik esmu sevis izzināšanas, izaugsmes procesā. Meklēju jaunas idejas, ko pamēģināt. Pamazām darbi pilnveidojas, iegūst jaunas formas un krāsas. Nepārtraukti vēlos pamēģināt ko jaunu un vēl nedarītu. Nāks ziema, un esmu pārliecināta, ka atkal parādīsies kādi jauni, neredzēti darbi. Katram no maniem darbiem ir arī savs stāsts, kāpēc tas ir radīts tieši tāds, katram ir dāvināšanas stāsts un piedzīvojums pēc tam, jo daudzi pat nepamana, ka ziedos ir noslēptas konfektes vai rūpīgi paslēpta nauda. Vislielākais gandarījums ir, kad redzu, ka manis veidotās kompozīcijas joprojām cilvēkiem glabājas mājās. Varētu šķist, ka šiem ziediem nav ilgs mūžs, jo tie ir izgatavoti no kreppapīra. Patiesībā tie saglabājas skaisti ilgu laiku, ja laiku pa laikam notrauš putekļus, nopūš ar laku un netur tiešos saules staros. Protams, krāsas mēdz izbalēt, bet vairāk to esmu novērojusi tikai dažiem toņiem, īpaši bordo. Tāpat šos pušķus iespējams novietot vietās, kur dzīvie ziedi neaug, radot mājīguma sajūtu un aizpildot tukšumu. Vienīgais mīnuss, ka kreppapīra kompozīcijas var sabojāt mitrums, tāpēc šajā ziemā vēlos pamēģināt veidot ziedus no mitrumizturīga materiāla, ar kuru var strādāt, izmantojot karstumu.
Ideju ir daudz, arī vēlme pamēģināt ko jaunu, vienīgi reizēm pietrūkst laika, lai visu iecerēto realizētu, – nosaka Inga Kurzemniece.
26.07.2019.