Daudzus gadus skaistā vietā Liezēres pagastā, saimniecībā „Egļukalns" (SIA „Egļukalns 2015"), saimnieko Jānis Sirmais. Pagalma teritorijā esošās ēkas liecina, ka saimniekošana te rit pilnā sparā un ļoti nopietni. Iespaidīga govju novietne, traktori un pārējais tehniskais nodrošinājums norāda, ka saimnieks ir ar lielu pieredzi, turklāt ieceres turpina augt un pie sasniegtā J. Sirmais nedomā apstāties.
– Nodarbojos ar piena lopkopību. Darboties šajā nozarē sāku 2001. gadā, sanāk, ka izvēlētajā lauciņā strādāju jau 17 gadus. Kaut kas taču bija jādara, tā nu pamazām arī sāku. Viss nemitīgi ir jāattīsta, jāuzlabo, jāpilnveido. Kopš savas darbības pirmsākumiem to arī īstenoju – piedalos projektos, uzcītīgi strādāju, – ar saimniekošanu iepazīstina Jānis Sirmais.
„Egļukalnu" par savām mājām sauc 300 liellopi, no tiem lielākā daļa ir melnraibās govis. Lai gan šīm govīm ir lielāks piena daudzums, salīdzinot ar mūsu brūnaļām, tām ir īsāks produktīvais mūžs. Atsaucot atmiņā saimniekošanas pirmsākumus, Jānis teic, ka piena lopkopība aizsākusies ar desmit gotiņām, laika gaitā lopiņu skaits pakāpeniski pieaudzis. Gotiņas nopirktas no tēva, pamazām Jānis sācis iesaistīties projektos, vispirms Latvijas mērogā, tad Eiropas.
– Saimniecības uzturēšana tiek balstīta gan uz pašu spēkiem, gan tiek īstenota, piedaloties Eiropas Savienības izsludinātajos projektos. Nesen iegādājos pļaujmašīnu un kombainu. Faktiski visa tehnika, kas ir manā īpašumā, iegādāta par Eiropas projektos iegūto finansējumu. Ja neko nedarīsim, tad savā attīstībā tiksim atmesti atpakaļ. Nāk dažādas krīzes un dažādi laiki, bet iekšējais dzinulis tik un tā liek virzīties uz priekšu. Cik ilgi tas tā būs, nav zināms. Visu laiku virzos uz priekšu, meklēju jaunas papildu nodarbošanās, piemēram, pakalpojumu sniegšana lopbarības sagatavē. Man nav miera, turklāt visu laiku atrodas kaut kas, kā trūkst. Ja šķiet, ka tagad visa kā ir diezgan, pēc neliela brīža saproti, ka tā nav, – par saimniekošanu stāsta „Egļukalna" īpašnieks.
Jānis atklāj, ka zemnieku saimniecības specifika nebūt nav vienkārša – viens darbs pastāvīgi pakārtojas citam. Esot nepieciešama barības kvalitatīva sagāde un sagatavošana. Kas attiecoties uz projektiem, ar vienu ne tuvu nepietiek, lai realizētu visas ieceres un izveidotu saimniecību tādu, kādu to vēlas redzēt pats saimnieks. J. Sirmais atzīst, ka sadarbība ar dažādām iestādēm un partneriem, piemēram, ar Madonas novada pašvaldību, ir izveidojusies diezgan laba. Esot gājis visādi, bet kopsaucēju vienmēr izdevies atrast. Saimnieks ieklausās būvvaldes, vides pārvaldes un Pārtikas un veterinārā dienesta teiktajā. Bez sadarbības ar šīm iestādēm neesot iespējams strādāt, un to ieteikumi ir jāpieņem.
Katra diena kā izaicinājums
Jautāts par sadarbību ar citām saimniecībām pieredzes apmaiņas nolūkos vai kopīgā saimniekošanā, Jānis teic, ka latvieši vispār nav īpaši tendēti uz sadarbību, bet, ja sevi pierāda, tad ir „Viens par visiem un visi par vienu". Dažas saimniecības apvienojušas spēkus un steidz viena otrai palīgā. Ieguvums – kvalitatīvāk un ātrāk savākta barība, kā arī resursu ietaupījums. Tad var sanākt kopā un domāt, plānot.
Uz jautājumu, kādi ir lielākie izaicinājumi un grūtības, ar ko nākas saskarties, Jānis tikai nosaka – katra jauna diena esot kā izaicinājums, jo nekad nevarot būt drošs, kādus pārsteigumus sagādās nākamā diena.
– Strādājot šādā nozarē nav prognozējams, vai rīt no mums kāds pirks pienu vai nē, vai kāds būs gatavs par to maksāt. Ļoti smagi pārdzīvojām 2015. gada krīzi, vēl šodien līdz galam neesam atspērušies un turpinām atgūties. Ir diezgan smagi, ja nezini, vai rīt pienu kādam vajadzēs, bet tādēļ jau nevar vairs neslaukt govis vai tās nebarot. Tas nav darbs uz ceļa: ja nesamaksā, tad ceļa segumu neremontēs – lai paliek, kāds bijis. Šeit tas tā nenotiek. Neatkarīgi no tā, vai pienu pirks, nepirks, govis vienalga ir jāizslauc un jāpabaro. Jauno govju paaudzi – teliņus – arī nevar barot sliktāk, jo tas atspēlēsies nākotnē. Smaga bija pagājusī ziema, jo savākt barību bija ļoti grūti. Man bija pat doma, ka lopkopībai jāpieliek punkts, bet kaut kas tomēr neļauj to darīt, – par grūtībām, ar kādām jāsakaras zemniekiem, stāsta Jānis. – Bet zināt, kas man dod spēku? Tas, ka aug dēli, kuri jau tagad seko līdzi saimniecības darbam un labprāt piedalās darbiņos, kas viņiem pa spēkam. Man ir stipra ģimene. Sieva un bērni atbalsta, palīdz un iedrošina.
Uzticami darbinieki – tā ir vērtība
Saimnieks priecājas, ka beidzot izdevies nokomplektēt labu strādnieku komandu, kas ikdienā palīdz viņam rūpēties par govīm. Saimniecības uzturēšanā piedalās astoņi strādnieki, tomēr viena darbinieka visu laiku trūkst. Vīri, kas atbild par darbiem ar tehniku, ir vietējie, bet sievietes, kas ierodas slaukt un barot govis, ceļu mēro no Gulbenes.
– Ar saviem darbiniekiem man ir paveicies, uz viņiem varu paļauties un pats kārtot savas lietas. Protams, ir bijušas problēmas un gājis smagi, bet viss jāmēģina atrisināt. Man ir sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūru, bet pagaidām prasībām atbilstošu personu neesmu atradis.
Jānis min, ka skumji esot tas, ka cilvēki vispār neaizdomājas par zemnieku sūro ikdienu.
Nedrīkst izjaukt ierasto ciklu
– Cilvēki pienu nopērk veikalā, un viss šķiet viegli un vienkārši, bet par ceļu, kas noiets pirms tam, neviens nedomā. Tas interesē tikai mani, un es kā zemnieks šajā ķēdē esmu visneaizsargātākais. Piena kombināti met lejā cenas, manipulē, kā grib, tai skaitā arī ar analīzēm. Es uzskatu, ka slaucu kvalitatīvu pienu. Darot šo darbu, es domāju, vai pats dzertu pienu, kas tikko izslaukts. Ja es to dzertu, tad šo pienu leju baseinā, bet, ja neesmu gatavs to darīt, tad piens tālākai pārstrādei nodots netiek. Arī slaucējām tas ir pateikts. Kādreiz manas govis ļoti slimoja, bet tagad, paldies Dievam, nekas tāds nenotiek. To nosaka daudzi faktori: barošana, laikapstākļi, neparedzētas ķibeles un cilvēciskais faktors. Jebkura darbība, kas netiek laikus izpildīta, vai pēkšņa no pašiem neatkarīga problēma ļoti ātri izjauc ierasto ciklu. Mehānismam ir jādarbojas kā pulkstenim, lai sasniegtu labus rezultātus.
23.07.2019.