Jo ilgāks laiks mūs attālina no 1949. gada 25. marta represijām, jo mazāk ir cilvēku, kas var un grib par tām runāt, un tomēr – ir jāatceras un jārunā. Protams, ir sarakstītas grāmatas, pierakstīti atmiņu stāsti, bet arī pēc 59 gadiem atmiņas smeldz.
– Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos izskan domas, ka pagātnei vajadzētu pavilkt svītru – kas bijis, bijis. Var nosvītrot pārestības un naida izjūtas, bet pagātni – nekad, – saka Latvijas Represēto apvienības Madonas rajona organizācijas koordinatore Vija Judina, – tikai zinot pagātni, tagadējā un nākamās paaudzes var skaidrāku skatu skatīties nākotnē. Nedrīkst aizmirst neko. Arvien mazāk paliek to, kas cieta represijās, kas var pastāstīt par šo latviešu tautai tik drūmo laiku. Katra cietušā atmiņu stāstījumu vajadzētu pierakstīt, lai nākamās paaudzes zinātu, kādas var būt necilvēciski noziedzīgās komunisma ideoloģijas sekas. Nav vietas naidam, atriebībai. Lielākā daļa gan upuru, gan vainīgo jau ir aiz Mūžības vārtiem, viena daļa – tuvu tam.
Atmiņu stāstījumā ir visas izjūtu gammas un notikumu spektrs – gan līdzībās, gan atšķirībās, jo pilnīgi vienādu likteņstāstu jau nav.
Vanagu ģimenes izvešana
– Bija 24. marta vakars, tēvs, atbraucis mājās no Meņģeles pagastmājas, stāstījis, ka sabraukušas mašīnas ar čekistiem. Pagastā runājot, ka naktī notikšot cilvēku izvešana. Mājās liels satraukums. Labi, ka mazākie bērni no skolas mājās, bet… lielā meita (tā esmu es) Rīgā skolā. Vecāki ir pārliecināti, ka mūsu ģimeni izvedīs, jo nesen čekisti bija pārbaudījuši mājasgrāmatu un iztaujājuši par manu adresi Rīgā. Ko iesākt? Lai nu kā, ka tikai visa ģimene kopā. Tādā izmisumā un bailēs nevar loģiski domāt… Ir tikai viena doma – bēgt projām uz Rīgu pie manis, lai visi būtu kopā. Tiek iejūgts zirgs, un visa ģimene brauc uz Skrīveru staciju, lai tālāk dotos uz Rīgu. Tumsa. Ceļš pa pusei atkusis, šķīdonis, ar ragavām pabraukt grūti. Visi aiz pajūga iet kājām. Mazie brālīši iet un klūp. Tētis tumsā, sniega putrā, pazaudē galošu un nevar atrast. Pretim, uguņus spīdinādamas, brauc kravas mašīnas, pilnas ar cilvēkiem. Vanagu ģimene mēģina izvairīties un pabēgt nost no ceļa, bet tas neizdodas. Pajūgs tiek apturēts, notiek dokumentu pārbaude, salīdzina ar represējamo sarakstu – Vanagu ģimenes tajā nav, jo tobrīd tas jau ir cits pagasts. Skrīveros atstāj zirgu un brauc uz Rīgu. Tur jau Stabu ielas vārtu arkā tiek paziņots, ka manis vairs nav – naktī aizvesta. Mamma no pārdzīvojuma zaudē samaņu… Tiek meklēts patvērums pie Rīgas radiem, bet tie ir pārāk nobijušies un atsakās pieņemt. Cits nekas neatliek kā braukt atpakaļ uz mājām. Manu ģimeni Skrīveru stacijā vagonā apcietina, un sākas ceļš uz Sibīriju. Es kopā ar citiem rīdziniekiem tiku izsūtīta uz Amūras apgabalu. Pie vecākiem uz Omskas apgabalu tiku tikai pēc pusotra gada.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 22.03.2008.
Autore: ASTRA ZAGORSKA
OĻĢERTA SKUJAS foto