„Baltijas ceļam" šogad, 23. augustā, apritēs 30 gadi. Godinot šo notikumu, Helmuts Baņukalns no „Domas dabā" nolēma doties braucienā ar velosipēdu apkārt visām trīs Baltijas valstīm.
Velobrauciena atklāšanas pasākums notika Latvijas Tautas frontes muzejā, tā norises laikā izskanēja dažādi interesanti, aizraujoši un iedvesmojoši stāsti, bija iespēja uzzināt faktus gan par Latviju, gan mūsu kaimiņvalstīm.
– Ideja ar velosipēdu apbraukt apkārt visām trīs Baltijas valstīm kā vienotam veselumam patiesībā izrādījās, ka ir viena no fantastiskākajām iecerēm, kāda man jebkad ir bijusi, – uzskata Helmuts Baņukalns. – Jau labu laiku pirms šī notikuma bija radusies sajūta un patiesa vēlme piepildīt sapni un apbraukt apkārt Baltijas valstīm. Bet, kā es līdz tam nonācu, ir diezgan garš stāts. Tas ir vairāku, it kā nejaušu, notikumu un nejauši sastaptu cilvēku mijiedarbības rezultāts. Uzskatu, ka īstajā laikā biju nonācis pareizajā vietā. Viena no tām ir Vanagkalns. Pilnīgi neplānoti tur man un vēl diviem draugiem bija unikāla un neatkārtojama iespēja vēl pirms pirmizrādes noskatīties toreiz jau finiša tapšanas stadijā esošo filmu „A to B Rollerski", turklāt kopā ar šīs filmas galveno veidotāju Arni Asperu un galveno varoni Raimondu Dombrovski. Tieši filmā es ieraudzīju atslēgu, kas arī saslēdza kopā vairākas pirms tam jau radušās pārdomas un sajūtas. Šī atslēga ir filmā redzama uz Raimonda pavadošās automašīnas. Tā ir uzlīme ar tekstu divās rindās „Russia get out of Estonia – Latvia – Lithuania". Vēl apmēram divus gadus pēc šī notikuma dažādu iemeslu dēļ nācās likt uzgaidīt savai sajūtai par braucienu, jo tagad atskatoties saprotu, ka man tomēr bija jāpiedzīvo vēl pāris notikumu, lai šis brauciens būtu fantastisks un brīnišķīgs.
Iedvesmojies no stāstiem Tautas frontes muzejā par brīvības atgūšanu, tā laika cilvēkiem un Baltijas ceļu, Helmuts apņēmības pilns devās savā iecerētajā piedzīvojumā.
Ceļotājs atzīst, ka šis nav bijis brauciens, bet gan lidojums – sirdī un prātā.
– Līdz šim es nemaz nezināju, ka varu tā justies – tik pilnīgi brīvs un laimīgs. Justies tik ļoti es pats. Uzsākot braucienu, pat iedomāties nevarēju, cik ļoti skaistas ir mūsu abas kaimiņvalstis. Pa ceļam sastapts igaunis man teica: „Ja tu esi atbraucis uz mūsu valsti ar velosipēdu, tad tu šajā valstī esi pa īstam!" Es tam pilnīgi piekrītu. Un pašlaik jau kaļu plānus par atkal atgriešanos gan Igaunijā, gan Lietuvā, – atklāj Helmuts. – Atskatoties uz braucienu, jāsaka, ka veicās labi, pat krietni labāk, kā biju iedomājies. Bija lieliska, iepriekš neplānota, iespēja viesoties Lietuvas Nacionālajā muzejā. Viņiem ļoti patika tas, ko daru, šis brauciena stāsts. Šī brauciena burvību es aptvēru tikai otrās dienas vakarā, kad pēc peldes ar brīnišķīgu skatu uz Pērnavas līci un saulrieta stariem pakausī devos pie miera. Tikai tad atskārtu – man beidzot vairs nav pirmdienu, svētdienu. Uz mani tas vairs neattiecas, pat varu neskatīties pulkstenī, es beidzot biju izkļuvis ārpus sistēmas, pilnīgā brīvībā (man tas bija jaunums). Visa šī brauciena garumā bija tikai brīnišķīgi rīti, notikumiem bagātas dienas un rāmi vakari, pārdomājot dažādus notikumus, arī tos – pirms apmēram 30 gadiem. Citā dienā paspēju īstajā laikā līdz kuģim, lai nokļūtu uz Kuršu kāpu. Bet pati lielākā vērtība bija fantastiskās sajūtas, ko guvu visa brauciena laikā. Līdz šim es nemaz nezināju, ka varu tik labi justies. Šī sajūtas bija tādas, pēc kurām visu dzīvi biju alcis, pats to neapzinoties. Beidzot varu droši apgalvot, ka dzīvot ir brīnišķīgi. Protams, es neesmu naivs un ļoti labi zinu, ka ir daudz dažādu lietu, it sevišķi lauku apvidos, kas mūs, cilvēkus, ikdienā spiež pie zemes, un reizēm to patieso dzīves prieku ir ļoti grūti rast.
Jautājot, kādi ir iespaidi par Lietuvu un Igauniju, Helmuts stāsta: – Abas mūsu kaimiņvalstis patīkami pārsteidza. Lietuvā autovadītāji velosipēdistus respektē visvairāk. Latvijā diemžēl tā nav. Latvijā ir arī visskumjākie velomaršruti, par kuriem ļoti dusmojās sastaptie ārzemju velotūristi. Ir skaidrs, ka daudzās vietās pie mums šos maršrutus ir veidojuši cilvēki, kuri paši nepārvietojas ar velosipēdiem. Piemēram, Lietuvā grants ceļi ir tikpat slikti kā pie mums, bet tur tos nesauc par velomaršrutiem, ko būtu ieteicams izvēlēties velotūristiem. Igaunijā nejauši nonācu milzīgā pļavā, kurā mudžēt mudžēja dažādi dzīvnieki un putni. Ļoti skaisti! Ar baudu vēroju viņu rosību. Vēl, esot Igaunijā, manam velosipēdam saplīsa aizmugurējais disks, milzīgu paldies saku Kalvim Birstiņam, kurš ļoti ātri noreaģēja un atveda man uz Igauniju jaunu disku. Turklāt nepaguvu pats vēl īsti vaicāt pēc palīdzības, kad Kalvis pirmais man jau zvanīja un bija gatavs pat naktī šo disku atvest. Šeit apstiprinās viens paradokss par mums pašiem. Atceros, kāda bija atsaucība šī brauciena atklāšanas pasākumā 8. jūnijā Tautas Frontes muzejā un cik daudz es vēlāk saņēmu atbalsta vārdu, kad jau biju pāris dienas pavadījis ceļā. Un daudzi man arī vēl pēc brauciena stāsta, cik aktīvi sekojuši līdzi un ka ir ļoti paticis mans ceļojums. Vēlas, lai es tagad dalos ar stāstiem. Tas, protams, ir jauki. Bet brīdī, kad man pēkšņi bija nepieciešama palīdzība, no divsimt cilvēkiem viens saprata situāciju un bija gatavs rīkoties. Stāsts jau nav par mani vai Kalvi, vai manu velosipēda disku. Diemžēl tā ir daudzās jomās, ļoti daudzi māk aplaudēt vai komentēt, bet reāli rīkoties – tikai daži. Notikumu šajā braucienā bija ārkārtīgi daudz, visi aizraujoši un interesanti. To, ko ieguvu, ir grūti aprakstīt. Tas jāredz un jāizdzīvo katram.
19.07.2019.