Nenoliedzami – Latvija ir ļoti skaista! Tik daudz neskartu dabas stūrīšu, kurus apskatīt, kuros smelties mieru un iedvesmu, atpūsties, relaksēties un baudīt apkārtējās vides floras un faunas daudzveidību!
Tomēr bieži vien mūs pārņem kārdinājums paskatīties, kas slēpjas aiz Latvijas un tai tuvāko valstu robežām. Vasara ir aktīvs darba laiks ceļojumu aģentūrām, kad dažāda vecuma cilvēki meklē iespējas doties iepazīt tālākus maršrutus uz eksotiskākām zemēm. Vilinājumam būt vienai no tiem, kuri metas šajā ceļošanas piedzīvojumā, ļāvusies arī Mārīte Fiļova. Viņa šīs vasaras sākumā pabija Gruzijā, kur iepazinās ar vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu, nacionālo virtuvi, dabu un kultūru.
Ceļojums uz Gruziju neesot ticis plānots – Mārīte šogad sagaidīja savu 70. dzimšanas dienu, brauciens bijis dāvana no bērniem dzimšanas dienā.
– Gribēju uzrīkot ballīti Liezēres kultūras namā, uz ko saaicināju visus savus radus, draugus un bijušos kolēģus. Diemžēl sagadījās tā, ka tuvos rados aizsaulē devās kāds cilvēks, un dzimšanas dienas svinības, protams, ar bērēm apvienot nebija iespējams. Bērni jau iepriekš bija izdomājuši, ka mani jubilejā apsveiks ar ceļojumu. Kaut arī es pretojos un iebildu, ka šis prieks maksā dārgi, viņi man neļāva protestēt. Sak, es sen neesot nekur bijusi, noteikti jābrauc. Taisnība jau ir – kopš vairs nestrādāju Liezēres pamatskolā, ārpus Latvijas nav sanācis būt. Izmantoju iespējas kopā ar pagasta pensionāriem doties ekskursijās pa mūsu valsti, kas ir vienkārši brīnišķīgas, – iesāk Mārīte.
Sākumā bērni gribējuši viņu, kā pati saka, aizsūtīt uz silto zemju salām zvilnēt okeāna krastā. Tas nepavisam neesot Mārītes dabā. Pirmkārt, viņa esot tāds cilvēks, kas necieš karstumu, otrkārt, gulšņāšana bezdarbībā un nekā nedarīšana nepavisam neesot viņas garā – Mārītei patīk visu redzēt, zināt, apskatīt. Mārītes meita Aiga internetā sameklējusi informāciju par iespēju doties ekskursijā uz Gruziju.
– Ekskursijas organizatore Inita Ķirse rīko izbraukumus uz Gruziju nelielām cilvēku grupām – līdz piecpadsmit personām. Mēs bijām seši braucēji, lai gan sākumā tika plānots, ka ekskursijā dosies astoņi ceļinieki. Man netīk liela burzma, biju ļoti priecīga, ka mūsu grupiņa ir tik kompakta. Lielā grupā ceļojot, nav iespējams īsti neko ne dzirdēt, ne redzēt. Inita tūristus uz Gruziju ved jau trešo gadu, oktobrī notiks vēl divu grupu ceļojums uz šo valsti. Visus ceļotājus uz Gruziju ar savu privāto busiņu ved šoferis Amirands, kurš pats ir gruzīns. Ar viņu Inita iepazinās kādā no ekskursijām, abi kļuva par labiem draugiem, un tā Inita Amirandu piesaistīja savam tūrisma biznesam. Inita laiku pa laikam uzturas Gori pilsētā, viņai tur pieder kafejnīca, un Amirands to pārvalda. Šajā kafejnīcā mēs katru rītu ieturējām brokastis. Ekskursija bija izplānota ideāli. Rīta periodi līdz pēcpusdienai vienmēr bija aizņemti ar maršrutā iekļauto apskates objektu apskati. Vakaros devāmies uz restorāniem, kur iepazinām vietējo virtuvi. Gruzīniem nav tāda vārda kā kafejnīca – visas tāda tipa iestādes viņi sauc par restorāniem. Šo restorānu apmeklēšanu es saucu par otru ekskursiju, jo mēs varējām iepazīt Gruzijas gastronomijas pasauli visā tās pilnībā. Katru vakaru nogaršojām kaut ko no viņu nacionālajiem ēdieniem. Es tos visus pierakstīju, lai vēlāk varētu pārskatīt. Ko tik mēs tur neizbaudījām! – sajūsmināta ir Mārīte.
Viņai visvairāk pie sirds gājusi vārīta forele granātābolu mērcē. Kā viņa saka, gruzīni lieto granātābolus ļoti daudzu ēdienu pagatavošanai. Gruzijas iedzīvotājiem cieņā ir augļi, tos viņi ēd ļoti daudz un bieži. Lielā daudzumā tiek patērēts arī siers. Oktobra sezonā viņi ievāc vīnogas, un tad iet vaļā lielā vīna darīšana. Gruzīni nelieto kafiju, ļoti daudz patērē ūdeni, vīnu. Arī sulas netiek dzertas, bet lielā cieņā ir limonādes.
– Pie vakariņām mums atnesa četras pudelītes ar dažādām limonādēm. Vecu vecais tarhūns – tik garšīgs! Visas limonādes tik dabīgas, bez krāsvielām un ķīmijas. Kad gruzīni restorānos rīko savus tusiņus, kur vīrieši un sievietes nāk atsevišķi kopā ar sava dzimuma kompāniju, ja vien tā nav ģimeniska pasēdēšana, tajos vienmēr tiek teikti tosti. Viens no kompānijas ir vakara vadītājs jeb tamada, kurš vienmēr teic pirmo tostu. Tas allaž tiek veltīts Dievam, kuram gruzīni pasakās. Šai tautai māte ir svēta, arī piemineklis Māte Gruzija viņiem ir godājams simbols. Vienā rokā viņai ir vīna glāze draugam, bet otrā – zobens ienaidniekam. Pilsētas, kurās uzturējāmies, bija Gori, Tbilisi un Kutaisi. Tur bija daudz apskates objektu, – stāsta Mārīte.
Jautāta par iespaidiem, kas palikuši pēc apkārtējās ainavas aplūkošanas, Mārīte izsaucas: „Kalni, kalni, pakalni, nogāzes, ziedi, koki, upes!" Daba esot brīnumskaista.
– Kad bijām Kutaisi pilsētā, tur notika Margrietiņu svētki, kas ir kaut kas līdzīgs mūsu Līgo svētkiem. Šo svētku laikā mazas meitenītes un jaunas sievietes greznojas ar mākslīgiem un dabīgiem vainagiem, kas pīti no margrietiņām. Šie svētki Kutaisi notiek katru gadu. Mūzika, dejas, visi dzied, apkārt valda jautrība. Redzējām, kā precas gruzīni, kā viss izpušķots par godu kāzām. Sagadījās arī būt par aculieciniekiem bēru ceremonijai. Gruzīniem ir kas līdzīgs mūsu kapusvētkiem, kad viņi pirms saullēkta dodas uzlikt rozes uz savu aizgājēju kapavietām.
Vēl interesanti atcerēties Gruzijas drošās un gudrās govis – tās saimnieki no rītiem palaiž prom ganīties, un vakaros tās pašas atgriežas mājās. Govis vienā mierā staigā pa ceļiem, tiltiem, guļ uz tiem, šoferiem nākas tās apbraukt.
Tiem, kurus urda domas par ceļošanu, bet trūkst drosmes savu vēlmi realizēt, Mārīte iesaka nedomāt ne mirkli un klausīt sajūtām. Uz Gruziju esot ļoti vērts aizbraukt, jo tur tik tiešām būs, ko redzēt. Atliek vien izlemt, kādu maršrutu vēlas izstaigāt un ko no visa plašā Gruzijas piedāvājuma gribas atklāt.
12.07.2019.