Jūnijs ir ne tikai vasaras, Jāņu gaidīšanas un svinēšanas laiks, bet arī laiks, kad pamatskolu un vidusskolu pēdējo klašu audzēkņi saņem sevis izvēlētās izglītības iestādes absolvēšanas dokumentus. Aizvadītajā nedēļā savu pirmo nopietno izlaidumu piedzīvoja arī Liezēres pamatskolas 9. klases skolēni, kuri pēc mācībām visa gada garumā un valsts eksāmenu kārtošanas saņēma atestātu, kas apliecina pamata izglītības iegūšanu, savukārt Liezēres pamatskolai šis bija jubilejas izlaidums – pēc skaita piecdesmitais.
Ja visus iepriekšējos skolas pastāvēšanas gadus izlaidums notika Liezēres pamatskolas sporta zālē, šogad tikšanās vieta mainījās – skolotāji, absolventi un viņu sveicēji tika mīļi sagaidīti Liezēres kultūras nama zālē. Šogad Liezēres pamatskolu absolvēja 9 skolēni – piecas meitenes un četri zēni. Saulainais laiks, kas valdīja aiz logiem vēl jo vairāk iepriecināja, un lepnums par sasniegto, kā arī prieks par savu ilgi gaidīto svētku dienu auga augumā.
– Manā skatījumā skolas izlaidums ir īstenais gada noslēgums, tas iezīmē gada beigas, tas ir pasākums, kas kopīgs visai skolas saimei. Devītie aizver vienas durvis, lai atvērtu citas, viņi dodas savās dzīvēs. Izlaidums ir viens cikls, kas viņiem beidzies kopā ar mums, un mums – kopā ar viņiem, -par saka Liezēres pamatskolas direktore Jolanta Stepiņa. – Tradicionāli katru gadu izlaidums tiek savīts kopā ar kādu tēmu, šogad tā bija atslēga. Tas daļēji sasaistās ar gaidāmo skolas salidojumu. Kad skola tika atklāta, toreizējā sovhoza vadītājs uzdāvināja mācību iestādes direktoram uzdāvināja lielu atslēgu, tā tiek glabāta skolas muzejā un ik pa laikam atsevišķos pasākumos mēs to izmantojam, simbolizējam. Šī atslēga ceļoja absolventu un skolotāju rokās arī izlaiduma dienā, tālāk tika nodota skolotājai Regīnai Paeglei, kuras audzināmā klase skolu beigs nākamgad. Savukārt šā gada absolventu klases audzinātāja centās katru savu skolēnu sasaistīt ar kādu atslēgu, cenšoties raksturot viņus pēc iespējas precīzāk. Es šos deviņus gadus jauniešu dzīvēs Liezēres pamatskolā pielīdzināju kādai ļoti populārai izlaušanās spēlei, kas šobrīd ir ļoti populāra jaunatnes vidū. Šie deviņi gadi bija laiks, lai skolēni ik gadu atrastu jaunu atslēgu un atslēgtu jaunas durvis, virzītos pa pakāpieniem uz augšu. Dažam pietika ar vienu atslēgu, lai atslēgtu visas durvis, citam ir sakrājies prāvs atslēgu saišķis, kāds paļāvās uz saviem spēkiem un centās šīs durvis atlauzt un atslēgt pats, bet vēl kāds cits meklēja atbalstu klases kolektīvā. Mans vēlējums viņiem ir ņemt līdzi visas tās atslēgas, ko jaunieši ieguvuši Liezēres pamatskolā, neatkarīgi no tā, kurp viņi dosies tālāk. Izlaidums bija ļoti emocionāls, pagājušogad es to tā neizjutu, bet šoreiz katram no klātesošajiem sava stīga sirdī aizķērās, katram nobira sava asara. Arī paši bērni nekautrējās no asarām, viss notika ļoti sirsnīgi un mīļi. Šie bija bērni no kuriem vairums mācījušies bērnu dārzā un ir Liezēres skolas audzēkņi kopš pirmās klases, tādēļ no viņiem šķīrāmies kā no pašu izaudzinātajiem, izlolotajiem.
J. Stepiņa aicina absolventus nekad neapstāties pie vienām atslēgtām durvīm, bet meklēt jaunas atslēgas, lai atvērtu atkal nākamās un nākamās durvis. Vecākiem direktore saka lielu paldies par uzticību un to, ka savus bērnus viņi savulaik uzticēja gan bērnudārzam, gan vēlāk skolai. J. Stepiņa vēl vecākiem nekad nezaudēt ticību bērnu spēkiem, lai viņi bērniem ir kā drošības plecs un atbalsts, lai viņiem vienmēr būtu rezerves atslēga rezerves durvīm – ja kādreiz bērniem nepieciešama palīdzība. Savukārt skolotājiem tiek teikts paldies par ieguldījumu bērnu audzināšanā un mīlestību pret viņiem.
Absolventu domas par tālākām mācību gaitām esot dažādas, vēl grūti konkrēti pateikt, kur katrs no viņiem dosies skoloties tālāk, bet skaidrs esot viens – turpmākas mācības turpinās visi. Pamatskola noteikti nebūšot izglītības iegūšanas pirmais un pēdējais pieturas punkts.
– Katrai mājas saimniecei ir savs atslēgu saišķis. Man Liezēres pamatskolā tika uzticētas 9. klases 13 atslēgas. Katra no tām atšķirīga, nozīmīga. Šodien atslēgu saišķis jāatšķetina, lai atslēgas, nu jau katra atsevišķi, atvērtu jaunas zināšanu un pieredzes durvis, – par saviem audzēkņiem teica klases audzinātāja Sarmīte Pabērza.
Viņa katru no saviem audžubērniem pielīdzina atslēgai, kurai ir savs unikālais un neatkārtojamais pielietojums. Jāteic, ka šīs atslēgas ir dažādas. Lai gan bērni sākumā šķiet ļoti līdzīgi, iedziļinoties katrā personībā individuāli, iezīmējas pavisam atšķirīgas detaļas. Kādam jāsameklē sava zelta atslēga, citā slēpjas muzikālās lādītes atslēdziņa, vēl kādam ar pasaku atslēgas palīdzību jāatdara noslēpumaini kambari, ar panākumu atslēgu jāatver sev ceļš uz pašpārliecinātību un jāpierāda spēki. Kāds cits tiek pielīdzināts klēts durvju atslēgai – apdomīgai, noteiktai un drošai, cits kodu atslēgai, jo tikai ar to iespējams uzminēt šifrus un paroles ceļam uz sevis pilnveidošanu, savukārt vēl kādā tiek saskatīta sakarība ar sirds, burvju un pat lielo Rīgas atslēgu.
– Mīļie vecāki, kolēģi! Es novēlu Jums laiku! Ne tādu, kurā esam nebeidzamā skrējienā, bet gan tādu, ko veltām viens otram. Es novēlu Jums vārdus! Ne tukšus un ne tādus, kas sāpina otru, bet gan īstus un vērtus. Es novēlu Jums mieru! Ne tādu, kas ārēji miermīlīgs, bet gan tādu, kas laužas ārā no Jūsu sirds un vaigā nevar palikt nepamanīts! Es novēlu Jums prieku!
Ne tādu, kas uzlikts sejā, kā izcila maska, bet tādu, kas laužas ārā no Jūsu sirds. Es novēlu Jums laimi! Ne tādu "lielo", uz kuru mēs gaidām visu mūžu, bet gan tādu, kas mums katram dota, kā dāvana katrā mūsu dzīves mirklī.
Es novēlu Jums mīlestību! Ne tādu, kas skan, kā "Vispār pieņemta norma", bet vairāk par to, ko mēs uzdrošināmies. Mīlestību dot un saņemt visos tās izpausmes veidos! Paldies par visu! Lai Skolas atslēga vēl daudzus gadus glabā mūsu skolas īpašo auru, – sirsnīgi S. Pabērza.
Nav tāda, ko nevar,
Ja ir – tad jāvar!
Kaut plaukstām jūra jāizsmeļ,
Kaut zemes smagums jāpaceļ.
Nav tāda, ko nevar.
Ja ir – tad jāvar!
/Andrejs Eglītis/
21.06.2019.