Vācu žurnāls "Der Spiegel" 21. gadsimta pirmajā desmitgadē mani iepazīstināja arī ar vēl vienu sievietes un vīrieša jūtamu atšķirību. Uzzināju, ka turīgajā Vācijā vidēji no 85 miljoniem iedzīvotāju vācu sievietes nopērk sešus pārus jaunu apavu vienā gadā, bet vīrieši – tikai divus pārus.
Nupat nesen es Latvijas Radio 1 programmā, klausoties "Ģimenes studijas" ikdienas pārraidi, dzirdēju, kā kāda latviešu sieviete, kurai piedzimušas divas dvīnītes, bet pēc tam atkal dvīnīši – divi zēni, stāstīja, ka bērnībā bijušas lielas atšķirības rotaļu un spēļu izvēlē starp abiem pretējā dzimuma dvīņiem – māsām un brāļiem. Meitenes spēlējoties allaž gājušas uz veikaliem iepirkties, bet zēnu rotaļas bijušas agresīvākas.
Šos faktus uzzinājis, es vairs nemaz nebrīnos, ka kādreiz pasaulslavenā kinozvaigzne Teilore bija stāstījusi publiski, ka viņas īpašumā ir pāri par 400 dažādām vajadzībām iegādāti apavu pāri. Latvijas sieviešu apavu rekordskaitļa sasniedzēja vēl nav pieteikusies, bet esmu pārliecināts, ka šajā sacensībā, lai kaut ko sasniegtu, nav nežēlīgi jātērējas un vienīgais šķērslis varētu būt attiecīgas apavu uzglabāšanas telpas dēļ.
Īstu skaidrību par sieviešu iepirkšanās kāri es ieguvu Kanādā. 2001. gadā Kanādas "Daugavas vanagi" mani un dzīvesbiedri Viktoriju ielūdza viesoties Kanādā. Vairākas pēdējās nedēļas dienas dzīvojām lielpilsētā Toronto. Pirms lidojuma atpakaļ uz dzimteni pašā pēdējā dienā nolēmām iegādāties kādus tipiskus kanādiešu suvenīrus bērniem un mazbērniem. Pēc draugu ieteikuma aizbraucām uz speciālu lielveikalu. Man kā vīrietim kabatas portfelī bija nauda. Es iedevu sievai naudu, bet veikalā iekšā negāju. Diena bija karsta, un es paliku ārpusē. Sieva iegāja veikalā pa vienu no divām velvētām, ļoti augstām un dziļām atverēm mūra sienā. Ārpusē uz maziem galdiņiem kādu trīsdesmit vai vairāk metru garumā bija izlikti apskatei visdažādākie preču paraugi. Īsinādams gaidīšanas laiku, es sāku tos apstaigāt, tās mantiņas apskatīt un vienu otru pacēlu, lai labāk aplūkotu. Nevienu uzraugu neredzēju. Nospriedu: nu jā, tik bagātā zemē tādus niekus neviens nezog. Biju maldījies – kur gadījies, kur ne, pēkšņi man blakus atradās afrikāņu izcelsmes veikala darbinieks. Smaidīgs un laipns, mani nosaukdams par misteru, viņš piedāvāja, ka varot man ieteikt, kā vislabāk īstenot savu vēlmi kaut ko nopirkt. Es atbildēju, ka esmu no tālas zemes, ko sauc par Latviju, un ka man naudas vairāk nav, jo to, kas bija, iedevu manai sievai, kura iegājusi veikalā. Kad es šo skaidrību biju ieviesis, kādu brīdi valdīja klusums. Viņš skatījās uz mani, un sapratu, ka viņa acīs ir nožēla un cieņu es esmu pazaudējis. Viņš lēnām, nesteidzīgi iesāka: "Un jūs iedevāt viņai naudu." "Jā," es apstiprināju. Viņš vēlreiz jautājoši teica: "Un jūs patiešām iedevāt viņai naudu?" "Jā, es tā darīju." "Ziniet, Toronto dzīvo septiņi miljoni cilvēku. Jūs varat pastaigādamies apiet apkārt visai pilsētai, un varbūt arī tad viņa vēl nebūs iznākusi ārā."
Es negāju apkārt Toronto, un sieva drīz vien iznāca. Afrikāņu izcelsmes puisis kaut ko kārtoja pie paša malējā galdiņa, pagriezis muguru pret mani. Es sapratu, ka viņa acīs es vairs neesmu misters.
21.06.2019.