Jorens Prokiraitis kopā ar sievu Mariku Prokiraiti un četriem bērniem saimnieko Liezēres pagasta Mēdzūlā. Šobrīd viņa saimniecībā SIA „Meselau", kas tulkojumā ir Mēdzūlas senais nosaukums, ir 135 aitu liels ganāmpulks, kuru nākotnē vēlas paplašināt vismaz divas reizes.
Sarunas sākumā Marika uzsvēra, ka nespētu dzīvot pilsētā un dzīvojot laukos, nemaz nevar iedomāties, ka nav savas saimniecības un dārza, kurā pašiem izaug viss nepieciešamais.
– Lai gan darbs ir jāiegulda pamatīgs, tomēr ir patīkami apzināties, ka tu uzturā lieto tīru, ekoloģisku pārtiku. Tas ir attiecināms ne tikai uz dārzeņiem, bet arī gaļu un olām, – atzīst Jorens Prokiraitis. – Saimniekot sākām ar trušiem, bet dažādu apsvērumu dēļ sapratām, ka tie nav domāti mums. Un tad īstajā laikā un vietā satikām cilvēkus, ar kuru starpniecību no pirmajām sešām aitiņām tikām pie divdesmit sešām. Jorens sāka saimniekošanu kā pašnodarbināta persona, bet domājot par attīstību, nolēmām veidot SIA. Šobrīd saimniekošanu varētu saukt par eksperimentu, jo par aitu audzēšanu pirms tam neko nezinājām un arī pieejamā informācija bija skopa. Bet, tā kā pašiem bija zeme un ģimenē aug bērni, kuri būs jāskolo un jāparūpējas par viņu nākotni, nolēmām izveidot saimniecību.
Pirmie gadi, attīstot saimniecību, papildinot ganāmpulku, ir izaicinājums, īpaši, ja ir tikai pašu finansējums.
– Pašlaik mūsu mērķis ir pāriet uz šķirnes aitu saimniecību, tāpēc ar Altum atbalstu iepriekšējā gadā iegādāti labi šķirnes teķi, 20 Latvijas Tumšgalves šķirnes aitu mātes un 30 jaunaitas, – pastāsta Marika.
Lai darbs ritētu veiksmīgi, saimniecībai jābūt pārraudzībā, vienmēr jābūt sakārtotai arī dokumentācijai. Bet lielākās rūpes daudziem zemniekiem sagādā barības sagādāšana un ūdens nodrošināšana. Jautājot, ar kādām ikdienas grūtībām nākas saskarties, Jorens atklāj: – Protams, nākas saskarties ar dažādiem sarežģījumiem, bet cītīgi strādājam, lai attīstītos un varētu saimniekot bez sarežģījumiem. Noteikti daudzās saimniecībās sausās vasarās problēmas varētu radīt barības sagādāšana ziemai, jo zāle neizaug, arī pietrūkst platību. Lai gan mums pašiem zemes nav pārāk daudz, teritorija ir sadalīta vairākos aplokos, kur aitas ganās visu vasaru. Bet, lai sagādātu barību, to pērkam, bet nepārtraukti tiek meklēta iespēja slēgt zemes nomas līgumus, lai turpmāk to varētu gādāt arī paši. Protams, ir nepieciešama arī tehnika, kas noteikti atvieglotu saimniekošanu un šobrīd arī par to tiek domāts.
Jābūt piesardzīgiem arī no meža zvēriem un klaiņojošiem suņiem, tāpēc aplokiem tiek izmantots gan elektriskais gans, gan arī žogs. Bet, ja aitām pietiek barības, viņas nemuks prom un vienmēr atgriezīsies. Kā papildbarība, aitām tiek doti graudi un dārzeņi, visbiežāk tās ir placinātas auzas vai mieži un lopbarības bietes. Ļoti pozitīvi, ka mūsu teritorijā visapkārt ir grāvji, kuros netrūkst ūdens, līdz ar to, nav īpaši jāsatraucas par to. Bet lieli palīgi saimniecībā ir bērni, kuri pēc skolas sagādā zāli un ūdeni tām aitām, kurām dzimst jēri un uz kādu laiku tās netiek laistas lielajās ganībās.
Pirms dažiem gadiem aitu ganāmpulku īpašniekiem raizes sagādāja vilnas nodošana. Šobrīd situācija ir krietni uzlabojusies un ir plašākas iespējas realizēt nocirpto vilnu.
– Saimniecībā paši aitas necērpam, bet izmantojam pakalpojumu, ko piedāvā aitu cirpēji no Bērzaunes pagasta. Nesen vilnu aizvedām uz atvērto saimniecību „Zadiņi" Smiltenes novadā, kur ceļ hobitu mājas, kuras tiek siltinātas ar aitu vilnu, jo lieliski uztur siltumu un tā nepatīk kaitēkļiem un grauzējiem. Nākotnē vilnu varētu vest arī uz kādu vilnas apmaiņas punktu, kur tā tiek samainīta pret tīru vilnu vai dziju, kuru pēc tam var izmantot adot zeķes vai aužot segas un tautastērpus, – atklāj Marika.
Domājot par nākotni, Jorens un Marika tajā raugās cerīgi un šobrīd ir izveidojusies laba sadarbība ar Latvijas Lauku konsultāciju centru, kur iespējams iegūt daudz informācijas un noderīgus padomus saimniecības attīstībai izmantojot Lauku atbalsta dienesta piedāvātos projektus.
Esam domājuši arī par bioloģiskās saimniecības izveidi, bet vai to īstenosim šobrīd ir atkarīgs no tā, kas notiks pēc 2020. gada. Esam iestājušies Latvijas aitu audzētāju asociācijā un kad vien ir iespējams apmeklējam dažādus seminārus, lai papildinātu zināšanas un iepazītos ar citiem aitu audzētājiem. Bet pats svarīgākais šobrīd ir paplašināt ganāmpulku un domāt par tā attīstību, jo lauki ir mūsu nākotne, – uzskata Jorens.
11.06.2019.