Liezēres pamatskolas skolēniem tikšanās ar dažādu profesiju pārstāvjiem
nav nekas neparasts. Skolas direktore Jolanta Stepiņa un pedagogs
karjeras konsultants Jolanta Pabērza regulāri rīko ar nākotnes
profesijas izvēli un karjeru saistītus pasākumus, kuru ietvaros bērniem
ir iespēja iepazīties ar dažādu amatu meistariem, ciemoties pie viņiem
un uzņemt viņus savā skolā. Noslēdzoties mācību gadam, 31. maijā
Liezēres pamatskolas audzēkņi devās uz tikšanos ar divu profesiju
pārstāvjiem –
fotogrāfu un mākslinieku, lai uzzinātu, kas īsti notiek kameras un audekla otrā pusē.
– Karjeras jomā mums ir ļoti daudz dažādu pasākumu, bet sakarā ar gaidāmo skolas 50 gadu jubileju aicinām ciemos dažādu profesiju pārstāvjus, tādējādi ar vienu šāvienu nošaujot divus zaķus. Šodien projekta Nr. 8.3.5.0/16/I/001 „Karjeras atbalsts vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs" ietvaros karjeras attīstības atbalsta pasākumā „Mākslas jomas profesijas" iepazinām divas profesijas – mākslinieku un fotogrāfu, uzzinājām, kā top fotogrāfija un glezna, kā arī pēc teorētiskajām nodarbībām devāmies laukā, lai paši saviem spēkiem, pielietojot jauniegūtās zināšanas, zīmētu, gleznotu vai fotografētu skolu, cilvēkus un dabu tās apkārtnē kā dāvanu skolai tās jubilejā. Veiksmīgākie darbiņi būs apskatāmi izstādītē, kas tiks atklāta Zinību dienā, – pastāstīja Jolanta Pabērza.
Taps dāvana skolai
Savukārt biedrības „Ozols un zīle" projekts „Savai skolai Liezērē!" ir ar mērķi uzrakstīt grāmatiņu par Liezēres pamatskolu, tajā būs gan radošie darbiņi – bērnu rakstītie dzejoļi, esejas, miniatūras, literārās pasakas -, gan zīmējumi un fotogrāfijas. Grāmatiņā būs iespiesti arī skolas absolventu saraksti un iekļauta informācija par tās vēsturi.
Šīs nebūt nav pēdējās aktivitātes biedrības projekta ietvaros – ir paredzēta arī tikšanās ar mākslinieku Jāni Krampi – Liezēres pamatskolas absolventu, kas vadīs nodarbību skolotājiem un citiem piedalīties gribošiem interesentiem par gleznošanu mūzikas pavadībā. Septembrī paredzētas aktivitātes kopā ar absolventiem, lai pēc iespējas veiksmīgāk sagatavotos skolas salidojumam. Absolventi tiks aicināti dalīties savās atmiņās par skolas laiku, kopā ar bērniem gatavos dekorācijas, kā arī iepazīstinās skolēnus ar savām izvēlētajām profesijām.
– Līdz šim jūs esat tikušies ar daudzu interesantu profesiju pārstāvjiem, iepazinuši viņu amata specifiku un dažādus knifiņus. Šodien jūs piedalīsities neierasta tipa pasākumā, vispirms tiekoties ar fotogrāfa un mākslinieka profesijas pārstāvjiem –
Arti Braueru un Artūru Vītiņu, kuri pastāstīs par sava aroda aizkulisēm, bet pēc tam dosities plenērā skolas pagalmā, lai pašrocīgi uzgleznotu zīmējumus. Skaistākie un veiksmīgākie no tiem tiks apkopoti skolas jubilejai veltītā brošūrā, – ar dienas darba plānu skolēnus iepazīstināja direktore Jolanta Stepiņa.
Pēc iepazīšanās ar pasākuma viesiem bērni devās noskaidrot, kādas iemaņas nepieciešamas, lai taptu klusā daba un tiktu uzņemta veiksmīga fotogrāfija. Pirmā pietura 1.-5. klašu grupā bija mājturības klase, kur skolēnus sagaidīja Artūrs Vītiņš no Lubejas. Mākslinieka krājumos ir aptuveni 100 gleznu, rudenī tiek plānota pirmā personālizstāde.
Iepazīst mākslas pasauli
– Šodien parunāsim par tādu profesiju kā mākslinieks, par to, kad vispār parādījās zīmēšana un glezniecība. Vecākajam zīmējumam pasaulē ir 70 000 gadu, tas nozīmē, ka cilvēki jau no pašiem pirmsākumiem ir gribējuši kaut ko zīmēt vai gleznot, – audzēkņus uzrunāja Artūrs Vītiņš.
Sākumā māksla tikusi pielietota lietišķā virzienā, apzīmējot vāzes, šķīvjus un citus priekšmetus. Ar laiku parādījās stājglezniecība, kam ir vairāki virzieni – klusā daba, portreti, vēsturiskais žanrs, mitoloģiskais žanrs un citi. Pēc A. Vītiņa sacītā, mākslinieks var būt gan profesionālis, kurš ar gleznošanu pelna sev iztiku un ir to studējis, gan iesācējs jeb amatieris, kuram tas ir vienkārši hobijs. Izrādās, ka amatierim un profesionālam māksliniekam ir arī kas kopīgs – māksla abiem ir sirdslieta.
– Lai gleznotu, jebkuram māksliniekam ir nepieciešama iedvesma. To iespējams smelties dažādos veidos – dabā, ceļojumā, piedzīvojumā, arī dvēseliskā pārdzīvojumā un no citiem cilvēkiem. Viss, ko rada mākslinieks, ir māksla. Laika gaitā attīstījušies dažādi mākslas virzieni, piemēram, klasicisms, romantisms, modernisms, abstrakcionisms, reālisms un daudzi citi. Lai kļūtu par mākslinieku, jāiegūst izglītība kādā no mācību iestādēm, kurā piedāvā apgūt šo profesiju. Tā var būt mākslas augstskola vai mācību iestāde ar ievirzi profesionālajā izglītībā, – skaidroja mākslinieks.
A. Vītiņu studēt mākslu pamudinājusi skolotāja Aija Zariņa, kas strādājusi Mākslas koledžā. Paklausot viņai, Artūrs nolēmis tur studēt. Spilgtā atmiņā palicis plenēru laiks studiju ietvaros, kad ik gadu mēnesis no studiju dzīves tika veltīts gleznošanai brīvā dabā. To ietvaros iznācis būt vairākās skaistās Latvijas pilsētās, kas arī bijis skaistākais studiju laiks. Jautāts, vai kādreiz ir nācies savu arodu nodot tālāk tiem, kuri vēlas apgūt mākslinieka profesiju, pasniedzot lekcijas vai ko tamlīdzīgu, Artūrs Vītiņš atbildēja, ka sevi pedagoga lomā nekad nespētu iedomāties. Pusotru gadu viņš paguvis nostrādāt Jāņa Simsona Madonas mākslas skolā. Lai gan pārņem gandarījums par savu zināšanu nodošanu tālāk, skolotāja darbs esot ļoti grūts un ar to saistīt nākotni mākslinieks nevēlas.
Iekāpj fotogrāfa kurpēs
Otrs ciemiņš, kas stāstīja bērniem par fotogrāfiju un fotografēšanas mākslu, bija Artis Brauers. Ikdienā viņš pilda Liezēres pagasta īpašumu apsaimniekošanas nodaļas vadītāja pienākumus, ir absolvējis arī guļbūves ēku celtnieku specialitāti Ērgļos, bet viena no viņa sirdslietām ir fotografēšana. Tā kā viņam nepadevās matemātika, primārā izvēle bija apgūt arodu, kuram nav saistības ar eksakto zinātni. Artis savulaik beidzis tagadējo Kultūras koledžu Rīgā, kur apguvis profesiju – kultūras menedžeris ar specializāciju fotogrāfijā. Tiesa, algotu darbu šajā jomā, atskaitot praksi, viņš strādājis nav, un fotografēšana palikusi tikai hobija līmenī. Artis nenožēlo, ka izstudējis fotografēšanu, kaut arī iegūtās zināšanas ikdienas darbā nepielieto. Viņam ir prieks, ka ar apgūto paplašinājis redzesloku un var nodot zināšanas tālāk. Artis uzsver, ka to, ko iemācījies, viņam neviens nevar atņemt un pieredze, kas uzkrāta, cilvēkā paliek mūžīgi. Viņš atzīst, ka iegūtās zināšanas atsvaidzinājušas skatu uz dzīvi un ļāvušas uz daudz ko palūkoties citādām acīm. Artis uzskata, ka studiju laikā apgūtais lieti noder, kaut vai lai pastāstītu par fotografēšanu bērniem. Tas, ka nefotografē ikdienā, nenozīmē, ka zināšanas viņam nepalīdz. Artis var lepoties ar pirms pāris gadiem notikušo izstādi, kurā interesenti varēja aplūkot viņa uzņemtās fotogrāfijas.
– Mūsdienās modernās tehnoloģijas ir attīstījušās tik tālu, ka mums vienas bildes uzņemšanai ar mobilo telefonu nepieciešamas pāris sekundes. Ja vēlamies bildes pārnest uz datoru, tās ir dažas minūtes. Agrāk tā nebija. Es iespēju fotografēt iedalu trīs daļās – ar mobilo telefonu, digitālo fotoaparātu jeb ziepju trauku un profesionālajām fotokamerām, kas maksā pat tūkstošus eiro, – ar fotografēšanas mākslu bērnus iepazīstināja Artis. – Ar šādiem fotoaparātiem uzņemt bildes ir daudz vieglāk nekā agrāk. Savulaik bija fotofilmiņas, kurās bija 36 kadri, tas nozīmē, ka cilvēks nevarēja fotografēt visu pēc kārtas. Protams, bija jāpiedomā arī pie savām finansēm. Mūsdienu fotoaprīkojums, kurā ietilpst objektīvs, fotokamera, papildu baterija, statīvs un zibspuldze, sver aptuveni četrus piecus kilogramus. Agrāko laiku fotoaparāts ar statīvu svēra aptuveni tikpat, varbūt pat mazāk, bet ar to bija krietni sarežģītāk strādāt. Lai nofotografētu to, ko vēlamies, nepietiek tikai ar aprīkojumu un gribēšanu vien. Fotogrāfam jābūt ar radošu izdomu, lai nofotografētu, piemēram, putnu vai vāveri. Savvaļas dzīvnieki nav pieraduši pie cilvēka, viņi baidās, ir ļoti tramīgi, tāpēc fotogrāfam nākas sēdēt slēpnī vai nomaskēt kameru, lai dzīvniekam tā nešķistu kā drauds. Tādās situācijās nereti iespējams redzēt, kā dzīvnieks vai putns, ziņkārības dzīts, pats pietuvojas kamerai. Tieši tad iespējams iegūt pasakainus kadrus.
Pirmo reizi mūžā bērni dzirdēja tādu vārdu kā camera obscura jeb tumšā istaba, kas savulaik kalpoja par fotografēšanas pirmsākumiem. Pilnīgi tumšā istabā, kur nav neviena gaismas avota, sienā tiek izdurts neliels caurums, pa ko telpā iespīd gaisma. Ja laukā atrodas kāda ēka, tā projicējas uz telpas pretējās sienas ar kājām gaisā. Bērnu acīs bija redzama patiesa interese, netrūka arī jautājumu, uz kuriem ciemiņi labprāt atbildēja.
Projekta „Savai skolai Liezērē!" vadītāja ir Liezēres pamatskolas direktore Jolanta Stepiņa, kas ir arī biedrības „Ozols un zīle" valdes locekle. Gan viņai, gan skolotājām Regīnai Paeglei un Jolantai Pabērzai tiek izteikta pateicība par projekta izstrādi un kūrēšanu!
07.06.2019.