Maija nogale mūs lutināja ar spilgtiem un nozīmīgiem politiskiem notikumiem. Daži no tiem, piemēram, Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas vai Latvijas Valsts prezidenta izraudzīšanās, lielus pārsteigumus un viļņošanos nenesa, taču citi – izmaiņas Rīgas domes vadībā – ļauj nodoties spekulācijām par turpmāko politisko spēku samēru un pārgrupēšanos gan Latvijas galvaspilsētā, gan politiskajā vidē kopumā.
EP vēlēšanu kontekstā intriga bija vien par to, cik liela būs pilsoņu dalība, kurš politiskais spēks iegūs lielāko atbalstu un vai Tatjana Ždanoka spēs mobilizēt savu elektorātu un katapultēt iepriekšējo vēlēšanu rezultātu. Gan Ždanokas, gan „Jaunās Vienotības" gadījumā varējām pārliecināties, ka Latvijas politikā priekšlaicīgi kapu zvanus skandēt nevaram nevienai partijai, lai cik bēdīgas šķistu to izredzes vien pusgadu vai dažus mēnešus pirms vēlēšanām. Atzīšos, ka arī es biju starp tiem, kuri pirms gada uzskatīja, ka „Vienotība" (lai vai kā sauktos tās kārtējais laidiens) pēc tam, kad tās publiskais tēls tika krietni paplucināts dažādu skandālu un iekšējo cīņu par varu rezultātā, paklusām noies no politiskās skatuves, taču šobrīd JV ar necilu pārstāvniecību Saeimā ir tikusi pie valdības vadītāja krēsla un guvusi labus rezultātus EP vēlēšanās, kas tai dod mandātu un arī izredzes uz eirokomisāra amatu. Gan Saeimas, gan EP vēlēšanu rezultāti ļauj secināt, ka politiķu atpazīstamībai, pieredzei un prasmei pielāgoties mainīgajiem apstākļiem ir krietni vien lielāks svars, nekā partijas spējai mobilizēt ievērojamu vēlētāju skaitu uz vienām vēlēšanām, bet tad izdegt pašas pūstajās liesmās. Šis ir pamācošs stāsts arī tiem, kuri šobrīd noraksta Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS). Zemnieku gadījumā gan pastāv jautājums, vai ZZS ir apzinājusies savas kļūdas un līdzīgi kā JV gatava mainīties – transformācijas procesā pieņemot arī sāpīgus lēmumus.
Pārējie EP vēlēšanu rezultāti arī bija prognozējami, jo Nacionālajai apvienībai ar Robertu Zīli lokomotīves statusā tradicionāli ir bijuši labi rezultāti, savukārt Nila Ušakova un Andra Amerika panākumus var skaidrot ar nu jau bijušā Rīgas mēra popularitāti un daudzos viņa vēlētājos nostiprinājušos apziņu, ka visas pret Ušakovu vērstās apsūdzības ir politiski motivētas. Rezultātā arī vēlētājs bija motivēts.
Jaunās konservatīvās partijas, Latvijas Reģionu apvienības un apvienības „Attīstībai/Par!" kontekstā vienīgā intriga bija par to, kurš no šī trijnieka gūs minimālo pārstāvniecību EP. Laimīgā loze izkrita Ivaram Ijabam no „Attīstībai/Par!".
Nepārsteidzošais Levits
Vēl mazāk intrigas, par spīti tam, ka KPV LV līdz pēdējam brīdim centās noturēt uzspēlētu spriedzi, neatklājot savas simpātijas, bija Valsts prezidenta vēlēšanās. Ja KPV LV nebūtu paudusi atbalstu Egilam Levitam, var puslīdz droši prognozēt, ka tā no valdības izlidotu kā korķis. Nepārsteidza arī daļas Latvijas sabiedrības reakcija sociālajos tīklos. Starp apsveikuma komentāriem par to, ka Latvija beidzot ir tikusi pie „normāla" prezidenta, un šaubām, vai Levits spēs uztvert vietējo iedzīvotāju sāpi, netrūka un netrūkst starp rindām vai atklātā tekstā lasāma antisemītisma. Cerams, tas ir skaļais mazākums, nevis klusais vairākums, kam svarīgāk par to, kāds ir cilvēks, ir indivīda asins sastāvs.
Abstrahējoties no iepriekšējās tēmas, prognozēju, ka mēs iegūsim prezidentu, kura uzstāšanās un runas gan pašmājās, gan ārvalstīs varēsim klausīties, satraukti nedomājot „kaut nu viņš nepārteiktos!". No otras puses, mēs no Levita diezin vai jutīsim tādu harismas strāvojumu, kā, piemēram, no nupat ievēlētā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska, kas savā inaugurācijas runā aicināja ierēdņus un politiķus darba kabinetos prezidenta portreta vietā piekārt savu bērnu fotogrāfijas un pirms katra lēmuma pieņemšanas ieskatīties viņiem acīs. Iespējams, uzspēlēta un izskaitļota, taču ļoti iedarbīga runa.
„Kā runcis prom, tā peles uz galda"
Līdz ar Nila Ušakova kļūšanu par EP deputātu Rīgas domes koalīcijas svarīgākais dienas kārtības jautājums bija jauna Rīgas mēra atrašana. Pēc iepriekšējas norunas mēra krēsls pienācās valdošās koalīcijas partijas „Gods kalpot Rīgai" pārstāvim, un partija pagājušajā nedēļā amatam izvirzīja domes deputātu – Madonā dzimušo – Daini Turlo, ko 30. maijā ar 32 deputātu balsīm ievēlēja par jauno Rīgas domes priekšsēdētāju. Ar šo brīdi sākās varas spēles Rīgas domē. Tās pašas dienas vakarā no partijas „Saskaņa" Rīgas domes frakcijas tika izslēgti četri deputāti, jo viņi atteicās balsot par sava partijas biedra Sandra Bergmaņa ievēlēšanu Rīgas vicemēra amatā. Līdz ar to „Saskaņa" ir zaudējusi trauslo vairākumu domē, kas opozicionāriem paver iespējas nomainīt vadību. Kaut arī opozīcijas partijas un arī pati „Saskaņa" apgalvo, ka ar uzmetējiem nekādās sarunās neielaidīsies, ir skaidrs, ka šo deputātu balsis ir zelta vērtē un pagrīdē notiek intensīvi centieni gūt viņu labvēlību. Pašlaik „Saskaņas" un GKR Rīgas domes koalīcija ir ievainojamāka nekā jebkad agrāk. Plaisas ir pamanāmas, un arī asais kalta gals, kas tajās triecas, ir jūtams. Jautājums šobrīd ir vien par pozīcijas izvēlēto taktiku – ļaut pašreizējai koalīcijai dažus mēnešus darboties mazākuma un pilnīga haosa apstākļos un tad, kad koalīcija būs apliecinājusi savu nespēju, nākt kā glābējiem vai taisīt apvērsumu uzreiz (ar vai bez domes ārkārtas vēlēšanām). Ļoti iespējams, ka jau tuvākajās nedēļās redzēsim, kā sāks lobīties „Saskaņas" un GKR fasāde un viens pēc otra deputāti pārmuks ienaidnieka nometnē. Paraugoties uz domes koalīcijas sastāvu, tajā netrūkst karjeras politiķu, kuru biogrāfijā ir ne viens vien politiskais spēks.
Šīs vasaras svarīgākais jautājums politikā droši vien būs, vai „Saskaņa" izdzīvos pēc Ušakova došanās uz Briseli/Strasbūru. Iespējams, saņemsim arī atbildi.
05.06.2019.