Kopš pagājušā gada rudens Aronas pagastā notiek projekta „Rokdarbu vācelīte" papildināšana ar jaunām aušanas un izšūšanas prasmēm, ko apgūst Aronas pagasta rokdarbnieces Kusā un Zelgauskā, kā arī rokdarbnieces no kaimiņu – Liezēres – pagasta. Ceturtdienās kopā ar Inesi un Ilzi Mailītēm interesentes turpina apgūt jaunas teorētiskās un praktiskās aušanas prasmes, apmeklējot biedrības „Aronas pīlādzis" piedāvātās rokdarbu nodarbības.
Šobrīd Kusā tiek apgūta tašiņu aušana. Atbalstot 2019. gada modi, rokdarbnieces atsakās no plastmasas un auž dreļļu rakstā, savukārt Zelgauskā dalībnieces auž linu dvieļus, lupatu deķus un gatavojas Līgo brunču aušanai. Kopā ar Vandu Podiņu ir apgūta celaiņu aušana, bet svarīgākais akcents šogad – apgūt balto un krāsaino izšūšanas darbu prasmes, jo Lauku atbalsta dienesta atbalstītā projekta „Rokdarbu vācelīte" rezultātā būs izstāde „Rakstu rakstiem izrakstīju 2", kurā varēs aplūkot jaunos darbus. Uz papīra nerakstīts mērķis, uz kuru tiekties dalībniecēm – katrai savs tautastērps – vai vismaz elementi, jo apgūta tiek arī kreklu, blūžu, galvassegu un citu izstrādājumu izšūšana. Kā pastāsta MC „1. stāvs" vadītāja Iveta Kaparkalēja, projekts „Rokdarbu vācelīte" iesākās pagājušā gada 1. oktobrī Lauku atbalsta dienesta programmas un projekta LEADER ietvaros.
– Projekts pēc noteikumiem ilgst vienu gadu, šis mums ir jau otrais projekts pēc kārtas. Man pašai aušana nav sveša. Būdama maza meitene, es audu savas vecmammas mājās, bet mana mamma strādāja aušanas cehā. Arī tur es mēdzu sēsties pie stellēm, kad mācījos vienpadsmitajā klasē, strādāju tur gluži kā darbinieks. Pirms kāda laika Ilga Medeniece no Latgales mums atveda stelles, kopā ar bērniem tās atjaunojām un savedām lietošanas kārtībā. Vēlāk Inese Mailīte ierādīja, kā ar tām darboties, kā pareizi izmantot, – ar projektu iepazīstina Iveta.
Drīzumā parādījušās iespējas pieteikties projektos, ko Iveta arī izmantoja. Tā arī tika izveidots pieteikums gan vairākiem citiem projektiem, kas īstenoti agrāk, gan šim.
– Agrāk Aronas pagastā bija divas stelles, tagad varam lepoties jau ar astoņām, no tām trīs atrodas Zelgauskā, vienas – Lauterē, bet četras – Kusā. Nodarbības paredzētas arī jūnijā un jūlijā, tai skaitā arī teorētiska – rakstu, jo nepieciešams gūt ieskatu ne tikai praksē. V. Podiņa mācīs dāmām aust līdz šim nepazīstamā veidā, arī darbi būs visai neparasti. Kad projekts un vasara tuvosies izskaņai, izstādē ikviens interesents varēs apskatīt, kādi darbi tapuši nodarbību laikā, – turpina Iveta Kaparkalēja.
Viņa teic, ka nodarbības tiek apmeklētas gana aktīvi, kopš projekta sākuma interesi un vēlmi izmēģināt savu roku aušanā izrādījušas divdesmit sievietes. Viņu vidū ir arī Ilga Akulova un Ingrīda Šķēla no Liezēres pagasta Ozoliem.
– Man nodarbību apmeklēšana sākās ar to, ka ļoti vēlējos iemācīties noaust jostu. Uzzināju, ka aušanas tehniku, tai skaitā jostu aušanu, iespējams iemācīties Kusā, sāku uz turieni braukt, – ar to, kā aizsācies viņas aušanas nodarbību ceļš, iepazīstina I. Šķēla. Līdz šim Ingrīda ir apguvusi aušanas pamatus, noaudusi jostu, viņa bijusi patiesi izbrīnīta, uzzinot, kādas tehnikas iespējams pielietot, lai to izveidotu. Tagad tapusi arī tašiņa.
– Nesen pabeidzu aust tašiņu, tā rotāta ar dažādiem aušanas pamata rakstiem. Nodarbības sāku apmeklēt pagājušā gada ziemā, tās notiek reizi nedēļā. Tagad, kad sākusies aktīvā sezona mājās un laukā, man vairs tik bieži nesanāk aizbraukt uz Kusu. Man nebija prātā doma, ka mēģināšu aust vēl ko citu, izņemot jostu, jo tas bija mans lielais sapnis un mērķis, – smaidot saka Ingrīda.
Viņai patīk viss, ko nodarbību ietvaros tiek piedāvāts apgūt. Ingrīda pat būtu gatava doties uz tām katru vakaru, ja vien dzīvotu tuvāk Kusai vai tieši tajā. Sajūsmu un prieku rada tas, ka nodarbības vada ļoti prasmīgas un atsaucīgas aušanas meistares, kuras palīdzēs ar padomu gan teorijā, gan praksē.
Jautāta, cik ilgu laiku aizņem viena darbiņa izveide, Ingrīda atbild, ka pie tašiņu veidošanas jāpavada vidēji trīs līdz četras dienas pa trim stundām katru dienu, savukārt jostas aušana prasīs četras līdz piecas dienas darba, tam atvēlot vienu stundu dienā. Būtiski esot arī tas, cik sarežģīta vai viegla tehnika un raksti tiek izvēlēti, kā arī tas, ko kārojas veidot.
Arī I. Akulovas gaitas aušanas nodarbībās sākušās visai līdzīgi – viņai interesējis apgūt aušanu kā tādu un izmēģināt savu roku tajā. Ļoti nopriecājusies, uzzinot, ka to iespējams īstenot tik tuvu mājām. Tā abas ar Ingrīdu sākušas nodarbības apmeklēt.
– Aušana pati par sevi ir sarežģīta un grūta, bet mani ārkārtīgi pārsteidza tas, ka to var darīt arī bez ierastajām, smagajām stellēm. To es līdz šim nezināju, – iespaidos dalās Ilga. – Man ļoti patika arī ekskursija, kad braucām uz Ērgļiem uz Ineses Mailītes „Mailīšu Fabriku" apskatīt stelles un iepazīt audēju darba specifiku. Bija ļoti interesanti vērot, kā auž citi.
Ilga vēlas pateikt lielu paldies I. Kaparkalējai, kuras vadītā projekta ietvaros notiek aušanas nodarbības, I. Mailītei un V. Podiņai par iespēju apgūt aušanas iemaņas pieredzējušu speciālistu vadībā.
Ja pēc raksta izlasīšanas interese par aušanu rodas vēl kādai – laipni lūgta pievienoties biedrības „Aronas pīlādzis" organizēto aušanas nodarbību apmeklētāju grupiņai! Lai daudz jaunu radošu ideju un pozitīvu iespaidu!
24.05.2019.