Diānai Tarasovai rokdarbi un radošas lietas ir tuvas jau kopš bērnības, jo radošā dzirksts ir aizgūta no mammas, kam vienmēr ir paticis radīt skaistas un mākslinieciskas lietas.
Diāna ir meklējusi sevi dažādās nodarbēs – floristikā, tamborēšanā, bet vistuvākā tomēr izrādījusies gleznošana.
– Vienmēr saku, ka gleznošana man ir dabas dots talants un mammas ietekme, jo mākslas skolā neesmu gājusi nevienu dienu. Bet, mācoties pamatskolā, mums bija lieliska vizuālās mākslas skolotāja, kas noteikti mudināja zīmēt un gleznot, izmantot dažādas tehnikas. Bieži esmu dzirdējusi, ka citi saka, ka nemāk zīmēt, bet esmu pārliecināta, ka mēs katrs esam mākslinieks, jo vienu un to pašu lietu redz dažādi. Ja tu zīmē citādāk, tas nenozīmē, ka tu to neproti darīt vai tas nav skaisti. Laikam šis ir viens no iemesliem, kāpēc neesmu gājusi mākslas skolā, jo man šķiet, ka tādā veidā es būtu pazaudējusi kaut ko savu, savu stilu, – atceras Diāna. – Lai gan esmu izmēģinājusi dažādus rokdarbus, man patīk tie, kuros nav nepieciešama milzīga pacietība. Es ātri gribu redzēt gatavu rezultātu. Pēdējo reizi gleznoju pamatskolas laikā, bet nu jau trīs gadus atkal to cītīgi daru. Pirmā glezna bija ziemas skats. Gleznošana ir mans vaļasprieks, bet tai pašā laikā lieliski nomierina, rada meditatīvu noskaņu, atbrīvo galvu no domām – un tu spēj domāt tikai par darbu, kas top. Tā ir cita pasaule. Savās gleznās vairāk izmantoju akrila krāsas, kuras atjaucu ar guaša krāsām, lai iegūtu spilgtākus toņus. Gleznoju uz kanvas, bet pēdējā laikā darbi top uz koka ripulīšiem. Tiem vienu pusi vīrs noslīpē, un tad es to apgleznoju. Atceros no bērnībā redzētā koka glezniņas, kurās bija izmantoti arī dzintara gabaliņi. Ļoti vēlējos pamēģināt arī pati, un jāatzīst, ka rezultāts ir patīkams un interesants, pat teiktu – neierasts. Bet turpmāk to gribētu pamēģināt uz pavisam maziem koka ripulīšiem, kurus pēc tam varētu izmantot kā atslēgu piekariņus. Esmu gleznojusi pēc pasūtījuma, bet atzīšu, ka tas ir ļoti grūti, jo ir jāmēģina iedomāties, kādu šo darbu iztēlojas pasūtītājs. Izaicinājums man bija, kad palūdza uzgleznot tādu pašu gleznu, kāda man jau ir. Tāda pati tā nesanāca, bet ļoti līdzīga gan.
To, ka Diānai gleznošana ir īpaši tuvs vaļasprieks, zina paši tuvākie draugi un ģimene, bet tālāki draugi to parasti pamana, izmantojot sociālās vietnes.
– Vienmēr atsaucos aicinājumam un savus darbiņus ar prieku dodu uz izstādēm. Līdz šim esmu piedalījusies tikai divās izstādēs, un tās ir bijušas tepat Mārcienā, bet varbūt kādreiz gleznas būs apskatāmas arī citos pagastos. Brīžiem vēlos teikt, ka esmu pārāk kautrīga, lai plaši lielītos ar saviem darbiem, bet citreiz gribas, lai tos redz un pamana. Visvairāk gleznu ir pie mammas, jo viņai tās ļoti patīk, bet tās tiek arī dāvinātas draugiem un radiem. Esmu gan pēdējā laikā novērojusi, ka man arvien retāk gribas šķirties no saviem darbiem. Esmu ļoti paškritiska, ne vienmēr man pašas darbi patīk. Tas varētu būt raksturīgi daudziem māksliniekiem, bet bieži nespēj novērtēt savu darbu un liekas, ka tas ir neglīts. Ir bijis gadījums, kad gleznu aizkrāsoju, jo kaut kas tajā nav gājis pie sirds. Mani atbalsta vīrs. Viņš vienmēr pateiks, ja kaut kas viņam šķitīs nepareizs vai pat neglīts. Norādīs uz kļūdām, par ko jāsaka viņam liels paldies.
Visvairāk laika gleznošanai Diāna velta ziemā, tad ir vairāk brīvu brīžu. Viņa atzīst: – Pati jūtu, ka, tuvojoties rudenim un ziemai, arvien vairāk vēlos gleznot, un parasti tas ilgst līdz Ziemassvētkiem. Arī tuvojoties pavasarim to daru, bet arvien retāk. Vairāk man tomēr patīk tās gleznas, kuras varu pēc iespējas ātrāk pabeigt. Tāpat gleznošanai vajag arī iedvesmu. Tad man palīdz mūzika, un žanram nemaz nav nozīmes. Vistuvākās man ir ainavas, kaut gan esmu mēģinājusi gleznot arī dažādus dzīvniekus, tomēr tas nav mans. Skolas laikā zīmēju portretus, bet šobrīd ir vēlme izmēģināt ko abstraktu. Šim solim gan neesmu vēl saņēmusies. Gleznās vairāk dominē violetie, zilie, rozā toņi. Arī tie asociējas ar ziemu. Vieta, kur es gleznoju – virtuve. Tur ir liels logs un iespīd rīta saule. Ir īstais dienas apgaismojums, un gleznošana tur veicas raitāk. Esmu mēģinājusi gleznot arī citās telpās, bet nesanāk. Visvairāk mani gleznot ir iedvesmojis Bobs Ross.
Gleznošana Diānai ir vistuvākā sirdij, bet tikpat ļoti viņai patīk arī veidot dažādas dekorācijas.
– Šogad vēlējos izgatavot kamīnu. Dzīvojam dzīvoklī, kurā ir centrālapkure, un kopš bērnības vienmēr biju vēlējusies kamīnu. Izmantojot kartona kastes un putuplastu, šogad tādu radīju pati. Patīk dažādas dekorācijas sienām un galdiem, – atklāj Diāna. – Bet pagājušajā gadā kopā ar brāli organizējām mākslas plenēru bērniem un jauniešiem. Gleznojām vienu no vecajiem Mārcienas tautas namiem. Bērniem ļoti patika, un es biju patīkami pārsteigta, ka ir tik liela interese. Varbūt šogad kādā brīdī arī sanāks atkārtot šādu plenēru brīvā dabā, tikai šoreiz izvēloties, piemēram, kādu dabasskatu. Aicinu nevienu nebaidīties un atvērties, atrast sevī māksliniecisko noti un ļauties brīnišķīgam vaļaspriekam.
17.05.2019.