Plašsaziņas līdzekļi ziņo, stāsta, ka dzīves līmenis aug, ka bezdarbs
mazinās. Jā, oficiāli, bet laukos un mazpilsētās tā neizskatās. Cilvēki
izbrauc vai vienkārši daudzi nereģistrējas par bezdarbniekiem. Vairākās
paaudzēs izauguši sistēmas bezdarbnieki.
Likvidējot uzņēmumus,
darbavietas, atlaistie cilvēki par bezdarbnieka statusu sākumā kaunas,
vēlāk pierod, atrod viltus siltumu (ne tikai) likteņbiedros, kļūst
vienaldzīgi, un viss…
Šobrīd valstiskā līmenī šad un tad izskan doma, ka mazie, vidējie un ģimenes uzņēmumi arī der. Līdz šim uzsvēra, ka vajadzīgi tikai tie ar augstu pievienoto vērtību, protams, bez tiem nevar! Darbinieki no mazajiem uzņēmumiem nopelna iztiku vismaz sev un tuviniekiem, neiet uz zupas virtuvi un neprasa pabalstus.
Attiecīgās ministrijas spriež un rēķina, par cik samazinājies skolēnu skaits, cik skolotāju jāatlaiž, bet vai tiešām nedrīkst (varbūt Eiropas Savienībai apsolīts) valstiskā līmenī attīstīt ražošanu, jo ar investīcijām vien nepietiek, sevišķi, ja investori ārzemnieki, peļņa aiziet tur.
Augusta Deglava tilta problēma būtībā ir simboliska, jo atsedz, kas notiek valstī vispār, gan ekonomiskā, gan komunikāciju līmenī.
… būsim optimistiski, mums ir sava valsts, neiznīdējamas cerības par labo!
… un atkal ziedonis,
tas izslavētais palaidnis,
kas daudziem prātus jauc,
tad nemanāmi projām trauc.
Vai bijis, izbijis,
vai tikai ziedlapiņu lietus lijis.
10.05.2019.