Āronu Matīsa mūžs ir veltīts latviešu kultūrai. Gan viņa kā žurnālista, kā bibliogrāfa, kā literāta un literatūrkritiķa, gan kā folkloras krājēja nopelni ir izcili.
Par to liecina kaut vai 1882. gadā piešķirtā Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības lielā sudraba medaļa (kopdarbs ar F. Brīvzemnieku).
Divas reizes Āronu Matīss saņēmis K. Barona prēmiju. Vienmēr viņš bijis kultūras dzīves mutulī, strādājis populāros preses izdevumos. Kā bibliogrāfs literatūras pētniekiem sniedzis plašu ainu par tulkotās literatūras intensitāti 20. gadsimta sākumā.
Āronu Matīsa sirdsdegsme, pateicoties mātes ietekmei, piederēja dzimtā novada folklorai un etnogrāfijai. Par māti viņš atceras: "Savu tautasdziesmu, pasaku, teiku un visādu tautas ticējumu krājumus, kādus es savā laikā esmu savācis un šur tur lietā licis, esmu dzirdējis un uzrakstījis gandrīz vienīgi no savas mātes mutes. Viņa bija dzīva, liela, tīra mūsu tautas tradīciju krātuve. Redzams, viņa bija augusi tādā apvidū, kur varējusi noklausīties un piesavināties bagātīgi tautas garīgos krājumus."
Āronu Matīss vērtēja tautasdziesmas estētikas un ētikas kategorijās: "Aistētiskās dziesmas", "Bargajie", "Laiskajie", "Neveiklajie". Viņa izdotajā krājumā varēja izsekot tautasdziesmas pārmaiņām vienā apvidū.
Lai papildinātu vēstījumu par mūsu novadnieku Āronu Matīsu, Roberts Veips piedāvā mīklu "Āronu Matīss".
Madonas Grāmatu draugu biedrība 10 pirmo pareizo atbilžu autoriem piedāvā 25. martā pulksten 11 tikties biedrībā Poruka ielā 2, lai saņemtu pateicības par piedalīšanos minēšanā un turpinātu sarunu par Āronu Matīsu.
Autore: BEĀTE OZOLIŅA