Latvijā Lieldienas un pirmssvētku laiks politisko notikumu ziņā aizritēja salīdzinoši mierīgi. Asāka viedokļu apmaiņa bija vien saistībā ar tā dēvēto „novadu reformu", Latvijas Zaļās partijas kongresam pat pieprasot vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces demisiju. Netieši ar „novadu reformu" saistīts ir arī pedagogu atalgojuma jautājums, kas kā karsts kartupelis (lielā mērā „pateicoties" nozares ministres Ilgas Šuplinskas komunikācijas prasmēm) tiek mētāts no vienām rokām citās.
Krietni vien notikumiem bagātākas aizvadītās nedēļas ir bijušas ārpus Latvijas robežām. Diemžēl šo notikumu nokrāsa lielākoties ir tumša.
Neizglābtā vēsture
15. aprīlī visa pasaule tiešsaistē varēja vērot, ka uguns aprij vienu no Rietumeiropas kultūras un kristietības simboliem – Parīzes Dievmātes katedrāli. Droši vien ne man vienīgajam, redzot liesmu apjomu, šķita, ka pēc ugunsnelaimes no katedrāles pāri paliks vien mūra fasāde. Par laimi, tā nenotika. Liesmas tika nodzēstas, un, kaut gan postījumi ir ievērojami, tie ir krietni mazāki nekā varēja būt, īstenojoties citiem scenārijiem. Priecē, ka par spīti Francijas vairāk nekā simt gadu pastāvošajam principam laïcité jeb sekulārismam, kas stingri nodala valsts un reliģijas iesaisti vienai otras aktivitātēs, tostarp arī publisko līdzekļu piešķiršanu kulta būvju uzturēšanā, kas šobrīd apgrūtina valsts budžeta līdzekļu atvēlēšanu katedrāles rekonstrukcijai, starptautiskā sabiedrība ir izrādījusi lielu iniciatīvu un saziedojusi vairāk nekā miljardu eiro katedrāles atjaunošanai.
Tas, ko Parīzes Dievmātes katedrāles kontekstā varējām vērot publiskajā telpā, raisīja divējādas izjūtas. No vienas puses, prieks, ka sabiedrība spēj saliedēties, novērtēt, ka konkrētā katedrāle nav tikai sena mūra ēka, kurai piemīt vien arhitektoniska vērtība. Ēka sevī iemieso Rietumeiropas vēstures nozīmīgākos mirkļus, gan tos, ar kuriem kā šī kontinenta pārstāvji varam lepoties, gan tos, par kuriem būtu jākaunas. No otras puses, skumji, ka ažiotāžu, kaut pamatotu, globāli izpelnās vien tik nozīmīgas ēkas degšana. Pēdējās desmitgadēs radikālie islāmisti ir iznīcinājuši prātam neaptveramu daudzumu skulptūru, vēsturisko ēku un citu vēstures artefaktu, kuri uz neatgriešanos ir zuduši nākamajām paaudzēm. Kopumā karadarbība Tuvajos Austrumos ir nesusi iznīcību ne tikai zaudēto cilvēku dzīvību skaita ziņā, bet arī zaudētajās vēstures liecībās. Diemžēl sabiedrība, kas pieradusi katru dienu saņemt „veselīgu" devu negatīvo ziņu, jau sen ir notrulināta attiecībā uz jaunumiem, kas neskar viņus tieši.
Svešā sāpe
Iepriekš minētā patiesumu daļēji apliecina arī tas, cik daudz ēterlaika un uzmanības tika pievērsts slaktiņam Šrilankā. Protams, par sprādzieniem un augošo bojāgājušo un ievainoto skaitu ziņu kanāli informēja, taču tas nebija salīdzināms ar pirms neilga laika notikušo apšaudi Jaunzēlandē, kur divās mošejās tika nogalināti 50 cilvēki. Pieļauju, ja Šrilankā sprādzieni nebūtu atskanējuši Lieldienās un bojā nebūtu gājuši ārvalstnieki, slaktiņš būtu atspoguļots krietni vien mazāk. Rietumos šādas ziņas parasti izšķīst uz citu dienas kārtībā esošo notikumu fona. Šajā gadījumā tas ir Brexit, ASV prezidenta Donalda Trampa nedienas un Džuliana Asānža arests, kas droši vien ir pelnījis atsevišķu rakstu, jo šīs pretrunīgi vērtētās personas aktivitātes ir būtiski ietekmējušas to, kā raugāmies uz Rietumvalstu varas eliti, īstenotajām militārajām kampaņām un arī vārda brīvību.
Aktieris prezidents vai prezidents aktieris?
Par interesantāko pēdējā laika notikumu varam uzskatīt 21. aprīlī Ukrainā notikušo prezidenta vēlēšanu otro kārtu, kurā uzvaru pār pašreizējo valsts vadītāju Petro Porošenko pārliecinoši (73% balsu) guva aktieris Volodimirs Zelenskis.
Runājot par pašu faktu, ka aktieris kļūst par prezidentu, pārsteigumam nevajadzētu būt, jo par prezidentiem ir kļuvuši daudzu profesiju pārstāvji, ne tikai karjeras politiķi. Atminēsimies, ka arī Ronalds Reigans lielāko daļu sava darba mūža bija aktieris, nevis politiķis. Zelenska gadījumā pārsteidzošākais ir īsais laika intervāls, kurā viņš no aktiera, kurš tēlo prezidentu, ir kļuvis par teritorijas ziņā otras lielākās (aiz Krievijas) un iedzīvotāju skaita ziņā astotās lielākās valsts Eiropā prezidentu. Tik vienkārši. Ne tik senā pagātnē šāds notikums tiktu uztverts ar krietni vien lielāku devu izbrīna, taču pēc pašpasludinātā miljardiera un TV šovu zvaigznes Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu šoka faktors ir krietni vien mazinājies. Pēdējā piecgadē vārds populisms ir zaudējis savu negatīvo pieskaņu, jo sabiedrība ir vīlusies, tehnokrātiskās politiskās elites, kas šķietami atsvešinājušās no tautas, vairs nespēj piedāvāt skaidru redzējumu daudzām no problēmām, ar kurām saskaras sabiedrība. Klimata pārmaiņas, sociālā noslāņošanās, nabadzība un daudzi citi pat ja tikai izjūtu līmenī eksistējoši draudi liek cilvēkiem meklēt vieglus risinājumus sarežģītām problēmām. Parādās aizvien vairāk cilvēku bez politiskas pieredzes, kuri spēj uztaustīt šo tautas dzīvo nervu, uzspiest pareizajos punktos un paši nonākt varas virsotnē. Jautājums ir par to, kas notiek pēc tam. Redzam, ka ASV dažos gados uz globālās skatuves ieguvusi izsmiekla un izstumtības objekta statusu. Arī pašmājās vēlētājiem doto solījumu neturēšana un nepotisms, ietekmīgākajos amatos ieceļot savus ģimenes locekļus un nekompetentus gadījuma cilvēkus, kuru kvalifikācija amatam aprobežojas ar bezierunu paklausību prezidentam, rada ne mazums problēmu ar varas grožu noturēšanu.
Atgriežoties pie Zelenska, vēl ir daudz neatbildētu jautājumu. Piemēram, par to, cik godprātīga ir bijusi viņa priekšvēlēšanu kampaņa un kāda ietekme uz prezidenta lēmumiem būs kampaņas finansētājiem. Ukrainas jaunievēlētā prezidenta gadījumā ievērojams risks saistās ar spēju pildīt vēlētājiem dotos solījumus. Šajā ziņā viņam sniegtais lielais uzticības mandāts (73% ir liels atbalsts) vēlāk var pārvērsties par akmeni viņa kaklā, jo solījumu nepildīšanas gadījumā šis atbalsts var pārvērsties nosodījumā. Pieredze rāda, ka, balsojot par populistiem, cilvēki sagaida rezultātus „rīt ap pusdienlaiku", ja to nav, gatavi solījumu nepildītāju kārt pie lielā zvana. Pirmais eksāmens Zelenskim, kas ļaus secināt, kurā gultnē sāk virzīties viņa strauji uzaususī politiskā karjera, būs jau rudenī, kad Zelenska partija centīsies gūt pārstāvniecību Augstākajā Radā. Cāļus skaita rudenī.
24.04.2019.