Iepriekš "Stars" aicināja Miķeli Gruzīti dalīties atmiņās par Latvijas Atmodas laiku, taču, sagaidot pavasari, kas ir dabas atmoda, interesanti uzzināt, kā rit viņa ikdiena lauku mājās "Lettes" Lubānas novadā.
– Te ir mana Fāterlande, dabas paradīze zemes virsū. Te ir mana dzimtene, te esmu piedzimis un esmu īstenais aborigēns, – tā par dzimtas mājām "Lettes", kas atrodas pie Aiviekstes, saka Miķelis Gruzītis.
Aicinot iepazīt māju apkārtni, viņš arī uzsver: – Tā jau nevar, ka atbrauc ciemos un nepastaigā pa manu zemi, kaut "daudz svešu zābaku" pa manu zemi staigā, bet tagad – tā mazāk.
"Lettēs" ir atvērta pieturvieta laivotājiem, dēls Rolands te ierīkojis disku golfa laukumu ar 15 groziem, tikpat daudz samarķētiem maršrutiem. – Diskgolfs ir Rolanda Gruzīša vaļasprieks, te atbrauc arī citi "pamētāt" diskus. Visiem ir dota iespēja šajā zemes stūrītī smelties dabas enerģiju un spēku, jo "Lettes" ir iekļautas arī Lubānas novada aktīvā lauku tūrisma piedāvājumā ar norādi "Diskgolfs "Lettēs"", – atklāj Miķelis Gruzītis, sakot, ka arī pats ir pamēģinājis trāpīt grozā un arī viņam liekas, ka disku golfs ir foršs. Taču visu "disku golfa būšanu" noskatās no attāluma, lai jau tie jaunie aizraujas, un sezona jau ir šopavasar atklāta no 19. aprīļa, kad sabrauca komandas. Šopavasar līdz ar siltumu daba pamostas agrāk, arī aktivitātes. Toties laivotāji gan pa Aivieksti nav redzēti, kaut "Lettēs" ir izveidota labiekārtota pieturvieta ūdenstūristiem ar iespēju zupu izvārīt. Pirmais no sporta tomēr bijis volejbola laukums – pēc visiem standartiem, bet kaut kā tagad mazāk lietots.
Aktivitātes vairāk domātas mazbērnu pulciņam, kuru ir seši, un jaunākajam ir jau 13 gadu.
Mūsu saruna – vairāk par zemi, par dabu un pastaigu takām, kur izvadāt interesentus.
– Pārziemojis viss ir labi. Pavasaris šogad atnāca agri. Ūdeņi bija mazi un praktiski pazuda. Nekādu plūdu nebija. Manas pīles peld, tām ūdens pietiek.
Skaists izskatās ziemāju tīrums, zaļš. Kad dzirdēju Normundu Skauģi žēlojamies, ka nav īstu rudzu, no kā rudzu miltus maizei malt, tikai vieni hibrīdi, abi ar dēlu rudenī iesējām 7 ha vecu veco šķirni ‘Kaupo'. Gan jau arī kādus tīrumus ar vasarājiem apsēsim – miežiem, auzām. Lauksaimniecībā izmantojami tikai 12,5 ha. Lai būtu, ko darīt. Pats esmu vairāk zemnieks amatieris, kas strādā darba pēc. Ko gan var iegūt, ja aizpagājušajā gadā visa raža lietavās slīka nost zem ūdens, pagājušajā gadā – pa nullēm, jo sausums. Šī ziema bija sniegiem bagāta, samērā silta un ziemājiem labvēlīga. Mūsu "kustoņi" – brīvās vistas – varēja daudz staigāt pa āru, un Lieldienām varējām celt galdā mājas vistu olas, – pavasara izjūtas raksturo Miķelis Gruzītis.
– Cik darīsi, tik būs, – atziņā dalās zemes saimnieks.
Viņš stāsta: – Te paiet mani pensijas gadi, laukos – no agra pavasara līdz vēlam rudenim, un arī ziemā, kaut Lubānā arī uzturos. Te ir sava dzīvība – skraida vistas, kas katru dienu ir jāuzpasē, kaķi peļot varētu paši. Znots Edvīns te tur bišu stropus, lai būtu savs medus. Vasarā daudz darba paņem zāle. Dēls palīdz visu plašo teritoriju ap māju vasarā appļaut un uzturēt kārtībā. Mūsu rīcībā ir bijuši vairāki pļaujamie aparāti. Pirmajam bija jāskrien līdzi, neko daudz nevarēja appļaut. Noderīgākais ir pļāvējs, kuru piekabināt traktoram, ar ko var appļaut lielākas platības.
Par mājām, kādas saņēmis pēc zemes reformas, viņš saka: – Kāda te māja, kaut skaitās lauku māja. Tēvs nomira 1986. gadā, bet pirms tam viņš pasauca pie sevis un teica: "Zini, dēls, kāda tā māja ir, tāda ir, es to būvēju priekš sevis, jūs jau te nedzīvosiet." Kurš gan tajā laikā zināja, kas un kā būs. 1992. gadā nokārtoju īpašuma tiesību dokumentus, un tā arī sāku "Lettēs" ko rušināt. Praktiski viss bija jāsāk būvēt no jauna. 1944. gada augusta sākumā karadarbības laikā, kad bija karsts, sauss laiks, mums nodedzināja visas ēkas, palika klētiņa. Šķūni kopā ar dēlu uzcēlu uz vecajiem pamatiem.
Uz vaicājumu par "Lettēm" piegulošajām zemes platībām Miķelis Gruzītis atceras arī vēsturi: – Ar 56 ha mans tēvs skaitījās budzis, kam bija paredzēts braukt uz Amūras apgabalu, es ar saviem 90 ha zemes un mežu esmu sīkzemnieks (pie mājām ir 45 ha, pārējā zeme – citur). Pirms kolektivizācijas attāls radinieks, kas bija izpildkomitejas priekšsēdētājs, tēvam iestāstīja, ka vajag sadalīt saimniecību. Pārdalīja, manam tēvam palika 32 ha, un ceļš uz Sibīriju izpalika. Izdevās palikt mājās arī tāpēc, ka viņam 1948. gadā uzdeva kolhozu veidot, laikam "Aiviekstes vilnis" saucās. Tēvs nobijās, piekrita ultimātam, lai liktu mieru, jo ģimenē bijām septiņi bērni. Viņš bija labs priekšsēdētājs. Atceros, kā tēvs beidza vadīt kolhozu. Toreiz skaitījāmies Cesvaines rajons, pavasarī rajona sekretāre bija atbraukusi regulēt, ka "tev jāiesēj tik daudz tā, tik – šitā". Tēvs mierīgi atbildējis: "Madam, tālāk varat regulēt jūs, cik un ko sēt, es beidzu kolhoza vadīšanu." Tā arī viņš beidza, izmācījās par traktoristu, brauca ar traktoru, es sēdēju par arkla piekabinātāju.
Tā kā "Lettes" atrodas Lubāna mitrāja dabas parka teritorijā, Miķelim Gruzītim ir arī savs stāsts par vidi, par to, ko drīkst un nedrīkst darīt, kā sadzīvot ar dabu, kā saglabāt faunu un floru. Te ir dzīves telpa griezēm, paipalām, mērkaziņām, ķīvītēm, te ir dabiskās pļavas, kas tomēr ir jānopļauj un jānovāc, bet sienu nevienam nevajag. Kad te notika seminārs, viņš iebildis Rīgas gudro noteikumu rakstītājiem, jo arī vēlajā septembra pļaušanā zālē vēl dzīvo putni.
Pastaigu taku ejot, vaicāju, vai te dzimst arī vārdi un mūzika kādai dziesmai. Atbildes vietā Miķelis Gruzītis citē: "Tālē plūst upe kā grezna tautas josta,/ Dziesmas dos prieku un spēku tev un man." Kur gan citur to spēku rast, ja ne pie dabas? Ne jau lielpilsētās un sastrēgumos.
23.04.2019.