Senajiem latviešiem Lieldienas bija viens no četriem punktiem gadalaika maiņu ciklā, kas bija svarīgi zemkopju tautu dzīvē. Izsenis Lieldienas ir zināmas ar dažādiem ticējumiem, laika vērošanu un tradīcijām, kas tiek piekoptas joprojām. Zeltītes Dūrītes ģimenei Lieldienas un to svinēšana ir ļoti īpaši un nozīmīgi svētki.
– Esmu augusi ģimenē, kura piekopa latviešu tradicionālo svētku svinēšanu. Tas mums, visām māsām un brālim, ir ieaudzināts, un savukārt mēs to nesam tālāk savos bērnos. Manā bērnībā nebija svešas arī Lieldienas, kuras tika svinētas kristietībā. Klusā nedēļa, Pūpolsvētdiena, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Klusā sestdiena un Lielā diena – katrai dienai te īpaša nozīme. Vecāki stingri centās ievērot gavēni, mieru Klusajā nedēļā. Zaļās ceturtdienas darbīgums un Lielās piektdienas svētīšana – tas viss tikai paspilgtināja gaidīšanas prieku. Pūpolsvētdienas rīti manā atmiņā – ar Latgales vecmammas apciemojumu mūsmājās – "Slimība ārā, veselība iekšā!" vai "Apaļš kā pūpols!", – atceras Zeltīte Dūrīte.
Katrai ģimenei laika gaitā ir izveidojušās savas tradīcijas. Ar olām šajos svētkos saistītas daudzas tradīcijas un rotaļas. Tāpat arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās. Šūpošanās ir obligāta svētku rituāla sastāvdaļa. Ticējumi vēsta, ka Lieldienās vajag daudz šūpoties, jo tad visu gadu nenāks miegs, kā arī kārtīga izšūpošanās nodrošina, ka vasarā dunduri, odi un čūskas nekodīs.
Par tradīcijām pastāsta Zeltīte Dūrīte: – Ievērojot gadu desmitiem senās Lieldienu tradīcijas, arvien vairāk tās tiek pielāgotas mūsdienām, saglabājot seno vērtīgo. Agrāk cilvēki Lieldienu rītā cēlušies pirms saules lēkta un devušies mazgāt seju tekošā ūdenī, jo šajā rītā ūdenim piemītot sevišķs dziedinātāja spēks. Tāpat arī Lieldienu rītā ar ūdeni mazgāti lopi un bišu stropi, lai tie būtu veselīgi un auglīgi. Aktuāla bijusi arī putnu modināšana, jo ticējuši, ka putni pa ziemu nekur prom nedodas, bet guļ tepat. Kā galvenās tradīcijas saglabājušās olu krāsošana, ripināšana un šūpošanās. Vairāk šīs tradīcijas tiek ietērptas izklaidē. Agrāk tas viss vairāk bija saistīts ar latviešu zemniecisko dzīvesveidu. Tradīcijas ir jāturpina. Agrāk šīs tradīcijas tika mācītas ģimenē, tagad palīgos nāk dažādi svētku pasākumi. Galvenais, lai šīs latviskās vērtības nepazūd un latvietis tās zinātu. Lieldienas ir prieka pilni svētki, tie nāk ar gaismu. Latviešiem šie svētki vienmēr simbolizējuši gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu. Arī mana ģimene ievēro tradīcijas. Lieldienu rītā cenšos piecelties agrāk, lai būtu moža visu cauru gadu. Mūsu ģimenes mazie locekļi arī to ievēro, jo Lieldienu rīts viņiem sākas ar olu meklēšanu. Iepriekšējā vakarā tētis ir paslēpis šokolādes olas, un viņi tic, ka pa nakti ir atcilpojis zaķis un tās noslēpis. Šokolādes olu meklēšana ienes prieku mūsu mājās. No rīta noteikti ir svētku galds ar savu īpašo klājumu. Citādi nemaz nebūtu svētku izjūtas. Olu krāsošana, olu kaujas un, ja labs laiks, izšūpošanās Lieldienu šūpolēs ir tradīcijas, bez kurām neiztiek nekad.
Viena no raksturīgākajām Lieldienu tradīcijām mūsdienās ir olu krāsošana un vārīšana. Nav zināms, cik sena ir olu krāsošana, taču tā ir viena no vecākajām Lieldienu tradīcijām. Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids ir vārīt tās sīpolu mizās, tad olas iegūst zeltaini brūnganu krāsu.
– Olu krāsošana ir aizraujoša nodarbe. Mūsu ģimenē – kopābūšana un vienotība. Galvenais krāsu meistars ir vīrs Edgars. Šī ir tā reize, kad viņš virtuvē var izpausties. Katru gadu šis ir piedzīvojums, jo ir aizmirsies iepriekšējo gadu krāsu salikums, izmantotie materiāli. Bet vienmēr izmantojam tikai dabiskus materiālus. Sīpolu mizu novārījumā liekam olas, ietītas lupatiņās. Visinteresantāk sanāk, kad ietītas sagrieztās sīpolu mizās. Ļoti eksperimentējam, un rezultāts vienmēr ir lielisks. Parasti krāsojam dažādās tehnikās. Lai vairāk ļautu izpausties mazajiem censoņiem, tiek izmantotas arī mūsdienu olu krāsas, spīdumi un uzlīmes. Taču vienmēr saglabājam arī senās tradīcijas, krāsojot olas sīpolu mizās, lai iegūtu klasiski ierastās brūnās Lieldienu olas. Var klāt siet dažādus graudus, diegus un ziedus, lai iegūtu dažādus rakstus. Tāpat olas krāsojam arī visādās tējās, viss atkarīgs no noskaņojuma pēc vēlamās krāsas, – liepziedu, kumelīšu, piparmētru un citās. Galvenais, esam iemācījušies neierobežot sevi un izpausties. Eksperimentējot bieži rodas vispārsteidzošākie rezultāti, tāpēc katru gadu ļaujam vaļu jebkurai idejai. Pamēģiniet izvārīt baltās olas upeņu novārījumā, mums ļoti patika rezultāts. Tas radošais process virtuvē arī ir darbīgākais un emocionālākais svētku noskaņojums.
Lieldienās tiek domāts arī par svētku galdu. Protams, uz tā vienmēr būs olas un sāls, bet Zeltītes ģimenē – arī kēksiņi, kurus cep meita Arta.
– Bez šaubām, olām Lieldienu galdā ierādīta galvenā vieta – kā saules un dzīvības simbolam. Pieturamies pie latviešu tradicionālajiem latviskajiem ēdieniem: kartupeļi, noteikti kotletes ar olas un siera pildījumu, gaļas salāti, fetas siera salāti. Katru gadu izmēģinām kādus jaunus salātus, kur klāt tiek likta ola. Vienmēr ir arī saldais ēdiens – gaumīgi dekorēts un pieskaņots galda dekorāciju krāsām. Galda vizuālais noformējums mūsu ģimenē ir ļoti svarīgs. Par tradīciju kļuvuši arī meitas ceptie kēksiņi. Arta kēksiņus taisa no gatavā maisījuma, bet uzskatām, ka garša pat nav primārais, galvenais, kā tie dekorēti un izskatās uz galda. Tāpēc Arta labprāt cep un iesaka mazāk skaistos kēksiņus apēst pirmos, lai pēdējie paliek tie, kas košāki.
17.04.2019.