Madonas bērnu un jauniešu centra improvizācijas pulciņš „Improprieks"
pavasari sagaida ar īpašu prieku – piedaloties Latvijas improvizatoru
1.-4. klašu turnīrā, pērn iegūts laureātu gods un teātra sporta
dalībnieku ceļojošā balva „Lielais Šā".
To, ka tā nebija tikai
veiksme, apliecina 5. aprīlī gūtā uzvara, kur „Improprieka" cita komanda
Valmieras reģionālajā sadraudzības turnīrā izgrieza pogas pārējām un
ieguva balvu – „Mazo Hā".
Līderu komandas kapteinis Niks Stepanovs atklāj, ka ar teātra sportu nodarbojas trešo gadu: – Sākumā trenējāmies un uz sacensībām nebraucām, bet pagājušajā gadā uzsākām apmeklēt turnīrus, turklāt ar panākumiem. Šogad tikām uz „Rīgas kausu", kur ieguvām 1. vietu.
Talantīgi bērni, laba skolotāja, improvizatoru dotības – tādi ir komandas galvenie trumpji.
– Parasti ir divas komandu spēles un viena kapteiņu spēle, – turpina Niks. – Iesākumā veidojām komandas vizītkarti, kur bija jāizspēlē neliela ainiņa ar izlozēto vārdu. „Rīgas kausā" atveidojām vārdu „grābeklis".
Nākamais svarīgais „Improprieka" izaicinājums ir Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kas notiks 2020. gada vasarā. Tur labākās teātra sporta komandas varēs uzstāties skatītāju priekam.
– Zīmīgi, ka lielāko turnīru finālos no Madonas esam divas komandas – gan mēs, gan komanda „Pilnpiens". Prieks, ka par dažiem punktiem „Pilnpienu" mums šoreiz izdevies pārspēt, – teic „Improprieka" komandas kapteinis.
– Uz mēģinājumiem nāku joprojām: mācos no citiem, jo ne vienmēr ir jākustas pašai, lai teātra sportā ko saprastu, – sarunā iesaistās Roberta. Viņai kāja šobrīd ielikta ģipsī, bet teātra sports palicis tuvu sirdij.
– Komandā pārējās ir meitenes, – precizē Niks. – Alīna, Ance, Arvita un Roberta – ļoti talantīgas komandas pārstāves. Dažām ir vienpadsmit, citām – desmit gadu. Improvizācijas tehnikas zinām perfekti, svarīgs uzdevums ir spēlē ielikt humoru, lai skatītājiem būtu jautri un interesanti.
Niks neslēpj, ka smiekli bieži no zāles atskan jau tagad – ideju improvizatoriem netrūkst, un iztēles, fantāzijas jaunajiem censoņiem ir pārpārēm.
Skolotāja Dace Dzilna akcentē, ka bērni tiek rosināti skatīties televīzijas raidījumus, dažādas intervijas, viņi pēta cilvēkus – tie ir skolēnu mazie mājasdarbi, lai turnīra izrādēs būtu, ko likt iekšā: – Jābūt gana plašām kompetencēm, lai skolēns īstajā brīdī spētu atbilstoši atbildēt. Daudz jālasa, lai būtu iespējami plašs vārdu krājums.
– Nākamgad būsim 5.-6. klašu grupā, līdz ar to būs jāmācās jaunas spēles, kuras ir daudz grūtākas, – aizdomājas komandas kapteinis. – Trenēt uzmanību, apgūt ķermeņa valodu – to pakāpeniski mācāmies, tāpat trenēt spontanitāti un atvērtību.
– Improvizācijas pulciņa nodarbības notiek divreiz nedēļā, svētkos braucam iepriecināt vecos ļaudis uz Mārcienas pansionātu, dodamies skatīties teātra izrādes uz Rīgu, bijām radio SWH pie Sandas Dejus – vēsta Niks. – No aktieriem mans favorīts ir Gints Andžāns.
Parunājot plašāk, izrādās, ka arī Niks Stepanovs vēlas apgūt aktiera profesiju. Nu ko – lai izdodas!
Nesen pulciņa skolēni piedalījās radošā filmēšanās projektā „Kā Niks pazaudēja improprieku". Skolas sporta zālē, kinoteātrī „Vidzeme", dzelzceļa stacijā skolotāja Dace filmēja skatus, ko pēc tam montēs vienotā materiālā. – Bērnu un jauniešu centram top mājaslapa, tajā šo filmiņu varēs redzēt, – skaidro pulciņa vadītāja.
– Mūs ļoti atbalsta vecāki, – uzsver komandas meitenes.
– Whatsapp izveidota grupa, vecāki tajā sarakstās un mūs uzmundrina. Kopā ar viņiem ir bijusi masku ballīte, parūku ballīte, tādā veidā vecākiem dota iespēja saprast, kas ir improvizācija.
Vecāki pavada bērnus arī uz turnīriem, novērtē spriedzi, kas viņu atvasēm jāpārvar. – Turnīros valda troksnis un emocijas – ne visi vecāki to spēj izturēt, – pasmaida Dace Dzilna. – Ir spēles, kur nepieciešamas zināšanas matemātikā, arī tādas, kur super labi jāzina latviešu valoda.
– 2. maijā mūsu klasē ieplānots koncerts vecākiem, – komentē Niks. – Koncerta vadīšanai improvizācijas pulciņā iegūtās iemaņas ļoti noder.
Ierunājoties par brīvā laika lietderīgu izmantošanu, bērni atklāj, ka līdzās improvizācijas pulciņam kāds iet mākslas skolā, cits mācās mūzikas skolā, piedalās biatlona aktivitātēs. – Tā sanāk, ka mūsējie var paspēt visu! – rezumē Niks.
Vaicātas par Valmieras turnīru, Dārta, Alise un Lorete vēsta, ka grūtāk bijis tāpēc, ka viena no komandas dalībniecēm pēkšņi saslimusi. – Ja viens izkrīt, visa pārrunātā sistēma mainās, tāpēc gandarījums, ka meitenes izturēja un ar savu eleganci, skaisto trauslumu žūriju teju vai apbūra, – par uzvaru reģionālajā turnīrā priecājas skolotāja.
Bet, atvadoties no žurnālistes, punktu uz „i" uzliek Alīna. Viņa improvizāciju salīdzina ar saullēktu, sakot, ka ne vienmēr redzētais saullēkts ir pats labākais, bet vienmēr būs iespēja skatīt nākamo, kas būs vēl skaistāks un fantastiskāks. Ar nosacījumu – ja vien piecelsies, lai to redzētu.
16.04.2019.